Nekomentēšu Vestarda Šimkus viedokli un lēmumiem par vakcināciju un koncertēšanu. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies... Bet mani satrauc tas, ko ieraudzīju Twitter par šo. Un palika baisi.
Žēl, ļoti žēl... Laikā, kad vajadzēja vienojošus vārdus, kad vajadzēja solidarizēties ar hospitalizētajiem pacientiem, ar izdegošajiem ārstiem, ar mājsēdē esošajiem darba devējiem un darba ņēmējiem, ar brīvlaikā "pagarinātajiem" skolotājiem, skolēniem un vecākiem...
Kad es iesāku domāt par šādu rakstu Ukrainas kara pirmajās dienās, mana doma bija rakstīt tikai par to, kā mūs vienlīdz apdraud gan Putins, gan arī mēs paši ar savu bezatbildību, spēlējoties ar uguni uz pulvermucas. Taču notikumiem attīstoties tik strauji, man liekas, ka ir jau par vēlu ietekmēt sabiedrisko domu ar vecām un tradicionālām metodēm. Te vairs nepalīdzēs analīze, diskusijas, aicinājumi, pārliecināšana. Šobrīd ir jārīkojas apsteidzoši!
