Šī nebūt nav svarīgākā Latvijas problēma, kaut par to ikdienu pirmajās lapas raksta Latvijas mediji, tomēr notiekošais ar Raimonda Paula dziesmu svētkiem, kuri pēcāk pārtapa par Dziesmu svētkiem "Manai Dzimtenei", bet tagad draud izjukt pavisam, man kā sabiedrisko attiecību speciālistam ir ļoti interesants mācību materiāls.
Manis paša 2014.gada 4.septembrī publiskotā sabiedrisko attiecību definīcija nosaka, ka "Sabiedriskās attiecības ir pārvaldes funkcija mērķu uz uzdevumu noteikšanai, izpildītāju piesaistīšanai un to mijiedarbības nodrošināšanai, kā arī izpildītāju kontrolei un veikuma novērtēšanai, lai tiktu nodibināti vai uzturēti savstarpēji izdevīgi sakari ar auditoriju, no kuras ir atkarīgas veiksmes un neveiksmes."
Un šajā gadījumā, līdzīgi kā citos, bija jāsāk ar to, ka jānodefinē, kas ir tā "auditorija, no kuras ir atkarīgas veiksmes un neveiksmes". Diez vai te būtu vajadzīgas pārmērīgās sabiedrisko attiecību prasmes un pieredze, lai noteiktu, ka šī pasākuma veiksmes un neveiksmes vispirms ir atkarīgas no Raimonda Paula atbalsta, tādējādi ietekmējot arī izpildītājus, partnerus un klausītājus.
Žēl, ka Raimondam Paulam, svinot savu 90. dzimšanas dienu, ir šāda nevajadzīga ņemšanas. Žēl koristus. Žēl dārgo biļešu īpašniekus. Žēl arī algotos darbiniekus, kas labticīgi līdzdarbojas projektā, kurš sākotnēji izskatījās tik iedvesmojošs. Un lai šī ir kā laba mācība, kuru izmantot ikvienam! Jo citkārt arvien nemākam nodefinēt to svarīgāko auditoriju, kā arī tik ļoti mānam sevi, ka skaļa un spilgta komunicēšana to var kompensēt.

Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru