otrdiena, 2019. gada 1. janvāris

Prezidents Levits parazitē no konfrontācijas



Žēl, ļoti žēl... Laikā, kad vajadzēja vienojošus vārdus, kad vajadzēja solidarizēties ar hospitalizētajiem pacientiem, ar izdegošajiem ārstiem, ar mājsēdē esošajiem darba devējiem un darba ņēmējiem, ar brīvlaikā "pagarinātajiem" skolotājiem, skolēniem un vecākiem...

Tikmēr mums ir prezidents, kurš it kā aicina uz vienotību, kaut ko eklektiski aizņemas no Raiņa, bet savā stilā turpina konfrontēt, parazitējot no šīs konfrontācijas, biedē ar avantūristiem un Latvijas nelabvēļiem, kā arī attaisnojot valdības darbību ar to.

Vienīgais veids, lai uzrunātu gan ticīgos, gan neticīgos, bija sākt ar patiesu paškritiku un atvainošanos, tai skaitā pret vakcinētajiem un nevakcinētajiem, pacientiem un ārstiem, izdzīvojušajiem un mirušo tuviniekiem, postā iedzītajiem un ticību rītdienai zaudējušajiem. Cik paštaisnam ir jābūt, lai to nesaprastu?

Diemžēl mums ir vēl viena izbojāta iespēja. Pats prezidents ir vēl viens cīņā vairs nederīgs bastions. Un sliktākais, ka nav jau, uz ko likt cerības, jo līdzīgi nederīgi bastioni ir arī Saeimas priekšsēdētāja, premjers, veselības ministrs. Prezidentam šajā hierarhijā bija īpaša atbildība, vismaz bija jābūt izpratnei par to, ka viņš ir beidzamais tai ķēdē šobrīd.

Ļoti žēl...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru