Arvien nesaprotu, kā tas nākas, ka it kā tik ļoti nicinām to, kas notiek Krievijā, bet paši vēlamies viņus pārspēt, jo īpaši visā tajā, ko tik skaļi nosodām. Gluži vai lepojamies, ka varam labāk un vairāk, tai skaitā propagandēt, aizvērt nepareizās mutes, iesēdināt un izsūtīt, ja vajadzēs. Varbūt tāpēc, ka tā galvenā identitāte arvien ir nevis pašu, bet pretnostatījumā, ka esam atšķirīgi vien ar to, ka neesam krievi? Ja ne uz 40, tad varbūt uz 50 gadu neatkarības atgūšanas jubileju, tik ļoti gribētos piedzīvot savu identitāti, balstītu savās vērtībās, nevis pretnostatījumā un nosodījumā.