Mazliet novēloti, ar trīs dienu pēcgaršu, publicēju savu sajūsmu par filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", kuru arī man bija iespēja skatīties pirmizrādē 6.novembra vakarā. Sen nebiju sajutis tādu sajūsmu un lepnumu par Latvijas kino. Visdrīzāk šī filma nedabūs "Oskaru", iespējams netiks pat nominēta mazākos festivālos. Tas nekas, jo manas, tāpat kā daudzu citu man blakus sēdošo asaras bija vērtīgākas par jebkādu statueti.
Neslēpšu, ka biju skeptisks režisora Dzintara Dreiberga dēļ, jo nebiju starp tiem, kas jūsmoja par viņa "Dvēseļu puteni", kurā, manuprāt, bija vairāk "efektu", bezjēdzīgi garumā izvilktu asiņainu ainu, bet par maz cilvēciskā un emocionālā. Tas citkārt tā mēdz būtu radošās karjeras sākumā, ka gribas izmantot visas sintezatora vai datora bungu, toņu un animācijas iespējas, tā, ka vēstījums pazūd efektu daudzveidībā.
Tikmēr jaunākā Dzintara Dreiberga filmā viss bija perfekti. Priekšplānā bija cilvēks, sieviete, sieva, māte, meita, māsa, spēlētāja, bet basketbols, politika un efekti palika otrā plānā, taču nebūt ne aizēnojumā.
Un šī bija Agneses Budovskas benefice. Nebija neviena epizode, kurā es nesajutu pārliecinošu tēlojumu, pat basketbola spēles elementos. Un ja sapņojam par lielajā balvām, tad Agnese Budovska noteikti varētu būtu pārliecinošs pretendents labākās aktrises lomai pat "Oskars" nominācijā.
Filmā ļoti labi apspēlētas sporta un politikas attiecības, arī tas, cik šai mijiedarbībai ir senas tradīcijas Latvijā. Un laikam jau mums, latviešiem, būtu nevietā mūsdienās moralizēt par sporta un politikas nodalīšanu, te runāšu jau kā politisko procesu komentētājs. Savā politiskajā identitāte mēs daudz esam izmantojuši sportu, mēs zinām kā to darīt, tāpēc, pašsaprotami, arī šobrīd esam vieni no aktīvākajiem agresorvalstu sportistu boikotētājiem.
Turpinot par politiku, man ļoti patika iesaistīšanās citkārt tik pretrunīgajā diskusijā par kolaboracionismu. Vai TTT varētu izveidot bez tiem latviešu nacionālajiem kadriem, kas bija iesaistījušies padomju pārvaldē? Un vai lielāks patriots bija bezpartejiskais kurnētājs, vai Artūra Skrastiņa izcili atveidotais partijas latviešu funkcionārs, tāds, kurš palīdzēja izveidot TTT un reāli cīnījās pret Latvijas rusifikāciju?
Savulaik ļoti smējos par modes mākslinieka Dāvida jociņš ikrīta šovā radio, ka ja Holivudā tiktu uzņemta filma par trim polārlāčiem, tad vienam, globālajos politkorektuma apstākļos, jābūt melnam... Tikmēr filmā "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" iztika bez politkorektuma. Filmas pirmizrādē redzēju arī Latvijā dzīvojošos lojālos un patriotiskos krievus, kuriem pat baidījos pajautāt viedokli pēc filmas, jo, manuprāt, pārāk uzkrītoši viss negatīvais bija nevis padomju, bet krieviskais. Neticu, ka fenomenālajā "TTT" veiksmes stāstā iztika bez cittautiešu palīdzības, vairāk ticu, ka daudzi atbildīgie latvieši bija skeptiskāki nekā dažs labs iedrošinošs cittautietis, līdzīgi kā daudzi krievi bija lielākie disidenti nekā latvieši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru