15.augusta vakarā pēc pulksten 22:00 es ērti iekārtojos klubkrēslā pie televizora, cerēju skatīties tiešraidi no Aļaskas ar komentāriem arī latviešiem valodā. Bet nekā! Latvijas TV translēja seriālu, kurā “Eva turpina dzīvot melos, taču pamazām nonāk pie atziņas, ka no patiesības nevar izbēgt. Tāpēc viņa nolemj vēl nedaudz samelot…”
Un citkārt Latvijas pirmās personas ir tik aktīvas savos soctīklos, arī todien bija jau publicētas tik daudz gaišas bildes no Aglonas. Citkārt vēl basketbola, hokeja vai futbola spēlē nav beigusies, bet patriotisks apsveikums jau nosūtīts. Bet viedoklis par tikšanos Aļaskā? Labi, ja ne naktī pēc preses konferences, kuru pat par brīfingu nevarēja nosaukt, nu kaut vai no paša rīta. Bet nē. Varbūt tāpēc, ka sestdiena, brīvdiena? Godīgi atzīšos, ka tik liela jau man nemaz nebija tā interese, bet to, ka tik ilgi bija jāgaida, to gan es pamanīju…
Labi, atgriežamies pie Aļaskas. Vai satraukumam pamats? Nē, viss labi, varam atviegloti uzelpot! Viss ir pa vecam, nekas nav mainījies! Labie un sliktie arvien tie paši, nav lieki jālauza galva.
Un mēs tak brīdinājām, ka Putins piečakarēs, brīdinājām, ka Trampam nekas nesanāks. Vairāk klausiet mūs!
Un ja viņi būtu par kaut ko vienojušies? Šausmas! Vēl nāktos ar Putinu un Trampu par kaut ko runāt, klātienē, nevis aprunāt savos komentāros. Vēl nāktos atcelt sankcijas, pat sadarboties. Vēl nāktos samierināties ar pamieru vai pat mieru esošajās frontes līnijās. Nē! Nekādu mieru uz Ukrainas zemes! Un mēs paši noteiksim, kad mieram būs laiks, nekādi krievi un amerikāņi, pat ne ukraiņi.
Un kā tas būtu dzīvot bez kara? Mums Latvijā ir prezidents, parlaments un valdība, tagad arī pašvaldības, kas ievēlētas jau kara laikā. Gluži kā kara bērni, viņi nemaz citādi dzīvot neprot. Saudzēsim viņus, netraumējot ar mieru!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru