Latvijas neizmantotās iespējas
Armēnijas premjers un Azerbaidžānas prezidents solījušies kopīgi stiprināt ne tikai mieru reģionā, bet arī rosināja piešķirt Nobela Miera prēmiju D.Trampam. Bet atgādināšu, ka pirmās sarunas starp armēņiem un azerbaidžāņiem notika Rīgā, Benjamiņu namā pēc Latvijas Tautas frontes iniciatīvas. Un tā, diemžēl, bija pirmā un arī vienīgā Latvijas ārpolitikas globālā un atbildīgā iniciatīva. Pēc tam sākas periods, kurā mēs centāmies atrasties nevis notikumu centrā, bet paslēpties stūrī un pustumsā, vai arī riet un ņaudēt ne savās, bet vairāk citu interesēs…
Latvijai bija visas iespējas būt ļoti efektīvai armēņu un azerbaidžāņu konflikta vidutājai. Latvija savulaik tika izskatīta arī kā vieta, kur tikties Romas Pāvestam un pareizticīgo Patriarham. Arī šobrīd Latvija ir vieta, kura varētu būt kā nākotnes eiropeiskās Krievijas ideoloģiskais centrs, vieta, kur tiek radīta stratēģija Krievijai bez un pēc Putina. Tās ir tikai dažas no neizmantotajām Latvijas iespējām. Un tas ir stāsts par domāšanu, par bailēm būt globāliem, uzņemties atbildību un līderību.
Pašnoteikšanās ēras beigas
90.gadi bija kā nāciju pašnoteikšanās iespēju koridors. To izmantoja arī Latvija. Es ticēju, ka tas ir jauns evolūcijas posms, sasaistīts ar liberālajām vērtībām, brīvību, cilvēktiesībām un tiesiskumu. Kā vēlāk izrādījās, nāciju pašnoteikšanās fenomens bija vien kā līdzeklis sadrupināt PSRS un tās ietekmi. Sadalījās PSRS, Dienvidslāvija, Čehoslovākija, Austrumvācija tika pievienota Rietumvācijai, bet nekas nemainījās baskiem, kataloniešiem, flāmiem, Dienvidtirolē, Skotijā vai Grenlandē. Un ierobežojums arī laikā, respektējot tos, kas paspēja, bet tālāk arvien pa vecam.
Un Kalnu Karabaha bija skabarga. Kāpēc cituviet nācijas drīkstēja pašnoteikties, bet ne armēņi Kalnu Karabahā? Kāpēc Kosovā bija vieni standarti, bet Kalnu Karabahā citi? Šis noteikti vairs nav nāciju pašnoteikšanās periods, jo dominē tie, kas nevēlas neko tādu pieļaut. Tad jau būtu jāatzīst arī Piedņestra, Krima, Doņecka un Luhanska, arī Abhāzija un Dienvidosetija. Arī Latvijā būtu viegli abstrakti runāt par pašnoteikšanos vien līdz brīdim, kad kāds iesāktu runāt par Latgales autonomiju…
Es gan domāju, ka būs vēl arī citi pašnoteikšanas iespēju koridori. Ja Krievija sabruks, veidosies daudzas jaunas valstīs, tam būs gan iekšēji iegansti, gan pamudinājumi no ārpuses. Un šādā situācijā arī cituviet Pasaulē būs tie, kas var sagaidīt un izmantot savu iespēju…
Labāk slikts miers, nekā labs karš?
Man palaimējās būt Kalnu Karabahā daudzas reizes, gan 1991. un 1992.gadā, gan 1998.gadā divas reizes, bet beidzamo reizi es tur biju 2018.gadā, kad saņēmu valsts apbalvojumu kā pirmais žurnālists, kas 1992.gada janvārī no aplenktās Stepanakertas nodeva pasaulei ziņu par pašpasludinātās Kalnu Karabahas republikas izveidošanu. Es turpināju sekot līdzi reģionā notiekošajam un jau iepriekš paudu satraukumu, ka armēņi ar šādu taktiku var visu pazaudēt ne tikai Kalnu Karabahā. Kāda bija taktika? Armēņi vilka garumā, gluži tāpat kā tas citkārt pieredzēts attiecībās starp cilvēkiem un organizācijām, neceļot klausuli, nesarunājoties vai atrunājoties, cerot, ka problēma pati uzsūksies. Jā, tā ir kā azartspēle, cerībā, ka aizdevējs aizmirsīs vai norakstīs parādu, varbūt pat pazudīs. Jā, citkārt tas palīdz, citkārt šādi izdodas veiksmīgi nodzīvot pat vairāk nekā 35 gadus, bet citkārt nākas zaudēt ne tikai jauniegūtu, bet arī to, kas piederējis iepriekš.
Bet armēņiem bija iniciatīva un tik daudz iespējas, tai skaitā vienoties par autonomiju, respektējot gan tur dzīvojošo armēņu nacionālās intereses, gan arī Azerbaidžānas suverenitāti. Taču tā brīža militārie panākumi aizmigloja acis. Kāpēc iemainīt iekaroto? Varbūt labāk iemainīt to, ka apņemamies neiekarot? Tā var, kamēr esi uz viļņa. Bet, lūk, pamācība, ka agrāk vai vēlāk, var pienākt tāds brīdis, ka pats vairs neesi uz viļņa, bet varbūt pat tā, ka uz viļņa būs pretinieks. Un tā ir pamācība abiem.
Dzīvošana pagātnē neļauj saskatīt nākotni
Un vēl viena mācība, kas tik ļoti aktuāla arī Latvijā: par fokusēšanos uz pagātnes pāridarījumiem, nevis uz nākotni. 100 gadus senie slaktiņi un genocīda atzīšana tiešām bija tas vissvarīgākais armēņu uzdevums? Arī Latvijā tik daudziem ir svarīgāk nevis pašiem labāk dzīvot ar skatu nākotnē, bet galvenais, ka ir ko vainot paša neveiksmēs un neizdarībā.
Un dzīvošana pagātnē ir kā apmātība, ļaujot ar sevi manipulēt dažādiem klaniem, arī patroniem no Krievijas, beigās nonākot gandrīz pie sasistas siles. Citkārt esošās sāpes var pārtraukt ar vēl lielākām sāpēm. Un Armēnija, izskatās, šoreiz nāksies piedzīvot šoka terapiju. Bet citi, tai skaitā Latvijā, gan no armēņiem vēl var mācīties, lai šādā situācija nenonāktu.
Visu vai neko?
“Visu vai neko!” un “Līdz pilnīgai uzvarai!” - tie ir saukļi, kas tik bieži dzirdami šodien gan Ukrainā, gan arī Latvijā. Jā, kareivīgi, jā, uzmundrinoši. Tā rīkojās arī armēņi, sevi uzmundrinot, ka nekādu kompromisu, nekādas piekāpšanās, jo vēsturiskā patiesība ir viņu pusē. Un tā ir ļoti vērtīga pamācība, ka “visu vai neko” paredz arī "neko", kā to, diemžēl, piedzīvoja Kalnu Karabaha, starptautiski neatzītā valsts, kuras dibināšanā 1992.gada janvārī man kā žurnālistam laimējās būt klātesošam Stepanakertā…
Un arī mudinot sevi un Ukrainu cīnīties līdz pēdējam ukrainim un pilnīgai uzvarai, ir jāparedz gan pilnīgā uzvara, gan arī “pēdējais ukrainis”. Tieši tāpat arī Krievija var panākt nevis Ukrainas pilnīgu denacifikāciju, bet gan pilnīgu Krievijas sagraušanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru