Oktobra beigās mani uzaicināja uzstāties konferencē Jūrmalā, un palūdza, lai es runāju tikai par pozitīvo vīziju Latvijā, Eiropā, Krievijā un pasaulē. It kā tik vienkāršs uzdevums - pasapņot par to, kā mēs pēc laikā varētu dzīvot, taču realitāte tik ļoti turēja mani pie zemes, ka es tā arī nespēju pacelties sapņu lidojumā. Sapņiem vairs nav skaistu nobeigumu, bet no murgiem bail. Sapņot kļuvis grūtāk, vieglāk ir nīkuļot, cerībā, ka gan jau viss pats sakārtosies. Samulsu, sabijos…
