Vien pāris gadus atpakaļ es vadīju raidījumu ar nosaukumu “Vīzija”. Aicināju uz sarunām organizāciju vadītājus, un mēs runājām tikai par konkrētā cilvēka, konkrētās organizācijas un konkrētās nozares vīziju. Mums izdevās! Runājām tikai par nākotni, un ne vārda par to, kas ir bijis slikti, kas neizdarīts, kurš vainīgs. Sarunas par vīzijām ļoti pietrūkst man. Tās pietrūkst Latvijā, Eiropā, pasaulē.
Šobrīd vadu Latvijas badmintona federācijas ikdienas darbu. Ļoti izaicinoši - attīstīt olimpisko sporta veidu ar milzīgu potenciālu. Te mums ir sapņi un vīzijas. Noslēgtā vidē sapņot ir vieglāk, un var abstrahēties no notiekošā pasaulē, politikā, ekonomikā. Tieši tāpēc man ļoti patīk tas, ko es daru. Taču vienlaikus es atzīstu, ka esmu atradis miera salu bangojošā okeānā, esmu padevies un aizmucis. Senāk reizi nedēļā rakstīju “Versijas”, meklēju vīzijas, bet tagad esmu no tā atgājis, jo rosināt lasītāju domāt kļuva arvien grūtāk. Arī daudzi citi viedokļu līderi ir pagājuši malā, katrs savā kūniņā, arī bezcerībā.
Vīzīju un pat priekšvēlēšanu solījumu vietā ir kritika, taktika un analītika, ir tikai sarunas par vakardienu, nedaudz par šodienu, un visvairāk par to, kurš vainīgs.
Jā, netrūkst vīziju arī šobrīd, taču tās visbiežāk ir vīzijas par citiem, nevis par sevi, tās ir vīzija par Krieviju bez Putina vai Krieviju tikai krieviem, Latviju bez krieviem, Vāciju bez turkiem, Eiropu bez liberāļiem, ASV dominanti visā pasaulē, Ukrainu bez krieviem Dombasā vai Kijevu bez nacionālistiem. Un visas šīs vīzijas vieno agresija.
Aizvadīto pusgadsimtu sabiedrība varēja dzīvot arī bez vīzijas. Vēl dzīvi bija Otrā pasaules kara liecinieki, un sapnis bija par mieru - lai tik nebūtu karš! Un vairākas paaudzes Eiropā var justies laimīgas, ka šis sapnis ir piepildījies. Šo sapni palīdzēja īstenot tā laika Eiropas līderi, kuri paši bija piedzīvojuši kara šausmas un baidījās kara šausmas atkārtoti piedzīvot. Šo politiķu paaudzi ir nomainījušie tie, kas par karu zina vien no grāmatām un filmām.
No kara šausmām nevar atturēt vien ar biedēšanu, jo īpaši laikā, kad šausmas TV ekrānā var pārslēgt ar TV pulti. Tāpat arī atkarību no alkoholisma nevar ārstēt tikai ar kaunināšanu. Ir jābūt nākotnes plāniem, sapņiem, vīzijām! Ir jābūt kam tādam mūsu galvās un sapņos, ko būtu bail pazaudēt!
Dzīvot bez skata rītdienā ir kā ieslodzījumā. Kādu laiku var arī tā, bet ja tas sāk ieilgt, cilvēks raujas ārā, jo nevar bez gaismas, vai novīst. Tad rodas tā agresīvā vēlēšanās to burku ar duļķaino šķidrumu sakratīt, lai beidzot noslāņojas, lai parādās jebkāda skaidrība.
Ir grūti sapņot, kad visapkārt liels troksnis, skaļi rīb bungas, pūš taures. Šis ir izaicinājumu laiks sapņotājiem. Tieši tagad ir jāsapņo, un skaļi jādalās ar saviem sapņiem! Jā, iespējams, ka nevienu mani sapņi neinteresēs. Taču iespējams, ka mans vai kāda cita sapnis būs tas, aiz kura aizķersies lejupkrītošs cilvēks, ģimene, organizācijas, valstis un kontinenti.
Šobrīd vadu Latvijas badmintona federācijas ikdienas darbu. Ļoti izaicinoši - attīstīt olimpisko sporta veidu ar milzīgu potenciālu. Te mums ir sapņi un vīzijas. Noslēgtā vidē sapņot ir vieglāk, un var abstrahēties no notiekošā pasaulē, politikā, ekonomikā. Tieši tāpēc man ļoti patīk tas, ko es daru. Taču vienlaikus es atzīstu, ka esmu atradis miera salu bangojošā okeānā, esmu padevies un aizmucis. Senāk reizi nedēļā rakstīju “Versijas”, meklēju vīzijas, bet tagad esmu no tā atgājis, jo rosināt lasītāju domāt kļuva arvien grūtāk. Arī daudzi citi viedokļu līderi ir pagājuši malā, katrs savā kūniņā, arī bezcerībā.
Vīzīju un pat priekšvēlēšanu solījumu vietā ir kritika, taktika un analītika, ir tikai sarunas par vakardienu, nedaudz par šodienu, un visvairāk par to, kurš vainīgs.
Jā, netrūkst vīziju arī šobrīd, taču tās visbiežāk ir vīzijas par citiem, nevis par sevi, tās ir vīzija par Krieviju bez Putina vai Krieviju tikai krieviem, Latviju bez krieviem, Vāciju bez turkiem, Eiropu bez liberāļiem, ASV dominanti visā pasaulē, Ukrainu bez krieviem Dombasā vai Kijevu bez nacionālistiem. Un visas šīs vīzijas vieno agresija.
Aizvadīto pusgadsimtu sabiedrība varēja dzīvot arī bez vīzijas. Vēl dzīvi bija Otrā pasaules kara liecinieki, un sapnis bija par mieru - lai tik nebūtu karš! Un vairākas paaudzes Eiropā var justies laimīgas, ka šis sapnis ir piepildījies. Šo sapni palīdzēja īstenot tā laika Eiropas līderi, kuri paši bija piedzīvojuši kara šausmas un baidījās kara šausmas atkārtoti piedzīvot. Šo politiķu paaudzi ir nomainījušie tie, kas par karu zina vien no grāmatām un filmām.
No kara šausmām nevar atturēt vien ar biedēšanu, jo īpaši laikā, kad šausmas TV ekrānā var pārslēgt ar TV pulti. Tāpat arī atkarību no alkoholisma nevar ārstēt tikai ar kaunināšanu. Ir jābūt nākotnes plāniem, sapņiem, vīzijām! Ir jābūt kam tādam mūsu galvās un sapņos, ko būtu bail pazaudēt!
Dzīvot bez skata rītdienā ir kā ieslodzījumā. Kādu laiku var arī tā, bet ja tas sāk ieilgt, cilvēks raujas ārā, jo nevar bez gaismas, vai novīst. Tad rodas tā agresīvā vēlēšanās to burku ar duļķaino šķidrumu sakratīt, lai beidzot noslāņojas, lai parādās jebkāda skaidrība.
Ir grūti sapņot, kad visapkārt liels troksnis, skaļi rīb bungas, pūš taures. Šis ir izaicinājumu laiks sapņotājiem. Tieši tagad ir jāsapņo, un skaļi jādalās ar saviem sapņiem! Jā, iespējams, ka nevienu mani sapņi neinteresēs. Taču iespējams, ka mans vai kāda cita sapnis būs tas, aiz kura aizķersies lejupkrītošs cilvēks, ģimene, organizācijas, valstis un kontinenti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru