Pārdomas par 9.bedrītēm golfā un Stableford filozofiju

Šīs nedēļas sākumu nevarētu saukt par darbos ražīgu, jo dienas vidū biju golfa laukumā gan pirmdien, gan arī otrdien. Ir arī jāatpūšas! Šonedēļ gan vairāk spēlēt neplānoju, taču ar dažām filozofiskām atziņām pēc divām intensīvām golfa spēles dienām padalīties varu.

Pilnvērtīgs ir tikai 18 bedrīšu laukums?

Man ar deviņām pietiek! Un, manuprāt, 9 bedrīšu laukumi nav otršķirīgi. To man jau šī gadsimta sākumā stāstīja golfa attīstītāji Vācijā, kur daudzviet no jauna tiek celti tieši 9 bedrīšu laukumi, ne tikai tāpēc, ka tas ir praktiskāk, bet arī tāpēc, ka daudzi jaunās tūkstošgades spēlētāji šodienas apstākļos 18 bedrīšu spēlei vairs nevar vai arī nevēlas veltīt vairāk nekā 4 stundas, kamēr var un vēlas atvēlēt 2 stundas 9 bedrītēm, jo tas ir tikpat kā ikdienas sporta nodarbībām vai noskatīties filmu. Arī man, spēlējot 9 bedrītes, nerodas tā sajūta, ka slinkoju, ka atļaujos vaļoties par daudz, taču spēlējot jau 18 bedrītes, jūtos vainīgs pret savējiem, kolēģiem un klientiem. 

Un vēl, varbūt šīs divas karstās dienas nebija labākas, lai vispārinātu, taču, kā redzams no maniem abu dienu rezultātiem, man tik labi gāja pirmajās deviņās bedrītes, taču tik slikti otrajās. Man uz beigām jau nebija nekāda interese, vairāk pienākums, gluži kā nasta. Jā, iespējams, ir jātrenē izturība, tā, lai vienādi tonusā būtu gan pirmajā, gan pēdējā bedrītē, taču es golfu spēlēju savam priekam, nevis gatavojoties Olimpiādei. Tad labāk biežāk spēlēju 9, nevis retāk un visas 18 bedrītes. 

Un apsveicu Ingmaru Jurisonu ar uzvaru Mediju līgas Matchplay 1/4 finālā, kaut pirmajās 11 bedrēs nekautrējos paslavēt arī sevi, jo turējos līdzi un biju pat vadībā. Bet sākoties spēles 3.stundai man golfs un uzkavēšanās tveicē šādā karstumā bija jau par daudz. 

Tāpat apsveicu arī Gatis Šļūka ar izcilo sniegumu Mediju līgas posmā otrdien. Arī viņam es līdz 8.bedrītei turējos līdzi, atpaliekot vien par diviem sitieniem, bet tad sākās tā pati 3.stunda, arī Saule cepināja jau zenītā un man bija vienalga...

Stableford - formāts ar tolerance pret neveiksmi

Man arvien vairāk nepatīk tradicionālā sitienu spēle, kaut šādi spēlē Olimpiādē. Manuprāt, sitienu spēle (Stroke) ir paredzēta profesionāļiem, tiem, kuri vienā bedrītē nekad netrāpītu divreiz dīķī vai autā. Un ja es esmu izbrīvējis golfa spēlei savu laiku, samaksājis €40-€50 par spēli, tad tiešām negribas, ka jau pirmajā bedrītē iegūtais sliktais rezultāts izbojā omu uz visu atlikušo spēli. Tieši tāpēc 1898. gadā Frenks Stablefords, ārsts un golfa kluba "Wallasey Golf Club" kapteinis no Velsas, izdomāja formātu, kas šobrīd ir super populārs amatieru turnīros visā pasaulē. Stableford formātā spēles mērķis ir sakrāt pēc iespējas vairāk punktus par labām bedrītēm, nevis mazāk sitienu. Ja kādā bedrītē ir savākts pārāk daudz sitienu, nav jāpārdzīvo, šo bedrīti nav jāturpina, to var strīpot, tad jāiet uz nākamo un jācer tur iegūt vēlamos punktus, vismaz vienu par +3 virs "Par", divus par +2, trīs par +1, četrus par "Par", piecus par -1 un sešus par -2. Tik vienkārši! 

Jā, dzīvē, diemžēl, tā ir, bija un būs, ka viena neveiksmīga "bedrīte" darbā, sadzīvē vai attiecībās var ietekmēt visu atlikušo dzīvi, taču golfa spēlē es gribētu no tā visa izvairīties un atslēgties. 

Turklāt arī dzīvē gribētos lielāku toleranci pret kļūdu vai neveiksmi, citādi politikā un pārvaldībā dominē vien tie “pareizie”, tie, kas apzināti neriskē lai nekļūdītos. Un šādas pārdomas par toleranci pret kļūdām man bijušas arī iepriekš, analizējot ASV un citu valstu pieredzi, ne tikai spēlējot golfu kopā ar Normunds Rutulis.

Es turpmāk gribētu pēc iespējas izvairīties no sitienu spēles, bet uztvert dzīvi un golfu Stableford formātā, golfu spēlējot un dzīvojot ar prieku, nevis kā pārbaudījumu, kādu dzīvē jau tāpat netrūkst.

Golfs ir jāizbauda, priecājoties, ka dzīvojam apstākļos, kad tas ir iespējams, ka varu tam izbrīvēt laiku, varu to atļauties finansiāli un netraucē veselības problēmas. Apzinos, ka tik daudziem cilvēkiem pasaulē šādu iespēju nav.

Mans golfa sezonas atklājums - “Reiņa Trase”

Sākotnēji pirmdien biju iecerējis spēlēt sev tik tuvajā un ierastajā Golfs Viesturi, taču todien tur notika grīnu uzlabošanas profilaktiski darbi, bet mums tieši pirmdien ar Ingmārs Jurisons bija ieplānots izspēlēt Mediju līgas Matchplay 1/4 finālu. Uzzvanījām uz Ozo Golf Club & Restaurant, kur visi starta laiki bija jau rezervēti, ar ko tagad ir jāsāk rēķināties. Tad nolēmām aizbraukt uz Siguldu, pie viena notestēt “Reiņa trasi”, kurā tik sen nebija spēlēts, turklāt Sigulda no Teikas bija pat ātrāk un ērtāk sasniedzama nekā Jūrmala. 

Tad lūk, man “Reiņa trase” ļoti patika! Jā, nedaudz pietrūka navigācijas norādes starp bedrītēm, taču zāliens bija ļoti sakopts. Darba dienas vidū arī spēlētāju nebija pārmērīgi daudz, tā, lai pašiem nav jāgaida un arī no muguras neviens nesteidzinātu. Reljefs un laukuma dizains bija interesants, savukārt iesācējiem gan dažas bedres varētu būt izaicinošas, arī vecākiem spēlētājiem paugurainais reljefs varētu būt par grūtu. “Reiņa trase” ir līdzvērtīgs konkurents ar "Ozo", "Jūrmalu" un "Viesturiem".