Politikā tikai lozungi un šeptes
Paradoksāli, ka Irina Dolgova visu savu līdzšinējo politisko karjeru ir veidojusi parazitējot uz ekoloģijas rēķina, ar meliem un manipulācijām biedējot vietējos par Kalnciema svina rūpnīcas kaitīgumu. Tikmēr vietējo iecienītā peldvieta tagad, vasaras sezonas pilnbriedā ir slēgta pašas būvgružu dēļ. Un arī tā ir kā daļa no Latvijas politiskās kopbildes, kurā vieni vienlaicīgi biedē ar krieviem, bet paši tikmēr spekulē ar uzturēšanas atļaujām, citi biedē ar oligarhiem, lai paši pārņemtu viņu šeptes. Teju katrā varas partijā varētu šādu piemeklēt šādas pretrunas, tā, lai pirms vēlēšanām ikvienam vēlētājām būtu skaidrs, ka Latvijas politikā nav idejas, nav vērtības, ka ir tikai izkārtnes, lozungi, biedēkļi un šeptes.
Mediju nespēja savilkt kopsakarības
Un kas ir ar mediju atmiņu? It kā tam vajadzētu būt tik vienkārši - savilkt kopā divus notikumus, kuri katrs atsevišķi ir vairākkārt publicēti Latvijas medijos. Lūk, 2024.gada jūlijā mediji ziņoja, ka "Jelgavas novada domes deputāte vietējā Kalnciema dīķī izgāž būvgružus", savukārt 2026.gada jūlijā mediji un Jelgavas novada pašvaldība ziņo, ka būvgružu radīto piesārņojumu dēļ nācies slēgt Kalnciemā iecienītu peldvietu. Un, tiešām, nekāda kopsakarība? Tas tiešām veicina nesodāmību, paļāvību, ka no tik švakas mediju kontroles nav jābaidās.
>>> Skatīt TV3 ziņu 2024/07/25 "Jelgavas novada domes deputāte vietējā Kalnciema dīķī izgāž būvgružus"
>>> Skatīt TV3 ziņu 2026/08/04 "Kalnciema dīķa gultne pilna ar būvgružiem. Iedzīvotājus aicina nepeldēties"
Labi, iespējams, ka prasīt medijiem atrast kopsakarības ir jau par daudz šajā laikā, kad auditorijai ir tik īsa atmiņa un tā grūti tiek galā ar sižetiem, kas ilgāki par dažām minūtēm vai tekstu, kas garāks par vienu A4 lapu. Bet, senāk, piemērām deviņdesmitajos gados, kad žurnālisti un mediji patiesi jutās kā 4.vara, bija arī sekošana savām līdzšinējām publikācijām pa pēdām, turklāt šādi varēja diezgan viegli demonstrēt auditorijai savu mediju atbildību un ieinteresētību. Varbūt tāpēc, ka tobrīd nevārēja nomērīt klikšķus, mediji savu ietekmi mērīja ar izgaismotu nejēdzību daudzumu, nevis klikšķiem.
Var solīti un neviens neko nepārbaudīs
Žēl, ka nepārbauda mediji, bet tas jau nav arī nekur definēts mediju pienākums. Bet kāpēc nepārbauda tie, kas tas bija jāpārbauda. Tiešām tā var izmest mežā šīferus, riepas vai kaitīgus atkritumu, tā vienkārši apsolīt vides dienestiem, ka tiks savākts, bet tālāk dzīvot paļāvībā, kas neviens jau tur otrreiz nerakņāsies un jautājums tiks aizmirsts? Manuprāt, ļoti slikts signāls ikvienam potenciālam pārkāpējam! Vienalga, vai tas tāpēc, ka vara ir slinka, birokrātiska vai uzpirkta, jo rezultāts ir vienādi slikts.
Nevalstiskais potenciāls
Tikmēr konkrētajā gadījumā uzraudzības funkcijas realizēja "Mitau Diver" - niršanas entuziasti, aktīvisti un sociālo mediju satura veidotāji, kuri savā brīvajā laikā nirst un zem ūdens filmē. Viņi nolēma pārbaudīt, kas un kā notiek arī Kalnciema dīķī, atklājot, ka nekas no Irinas Dolgovas radītājā piesārņojuma nav neitralizēts arī pēc 2 gadiem. Un šis ir labais piemērs sadarbībai ar NVO, kontekstā ar diskusijām par valsts un NVO partnerību, kad visi ir ieinteresēti un apmierināti. Man nebūtu žēl, ka valsts no šādām NVO pirktu pakalpojumu uzraudzīt ūdenstilpņu piesārņojumu, jo te ir tiešs labums sabiedrībai, ko nevar teikt par daudziem citiem NVO, kas it kā rūpējas ar vidi, par tiesiskumu, bet ar mazu lietderību. Un tāpat varētu atsevišķi diskutēt par valsts mediju atbalsta lietderību, veicinot, ka Latvijas mediji kļūst acīmredzami mazkustīgāki un mazāk atbildīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru