Ir radošās personības, tādas kā Jānis Streičs, kuru atstāto radošo mantojumu nevar tā vienkārši nomērīt vienā dimensijā. Tās nav tikai filmas, kuras latvieši zina teju no galvas. Jānis Streičs ir kā sociāls arhitekts un inženieris, kurš projektējis un veidojis atviešu tautas balstus.
Kas mēs esam, latvieši? Vien tie, kas dzīvo noteiktā zemes pleķītī un runā vienā valodā? Bet arī Jeruzalemes tuvumā, zemes pleķīti, kurš mazāks nekā Latvija, dzīvo gan ebreji, gan palestīnieši, nebūt ne draudzīgi. Arī spāņu valodā runā gan Spānijā, gan arī Kubā, līdzīgi piemēri arī runājošiem angļu, franču, vācu, portugāļu un arābu valodās. Ir kaut kas cits, kas satur kopā nācijas, tai skaitā vēsture, nākotnes skatījums, kā arī ikdienas tradīcijas, ikdienas rituāli.
Es negribu svešu varu! Ne tikai baidoties, ka nevarēšu runāt savā valodā. Es gribu, lai man ļaut dzīvot saskaņā ar tradīcijām un rituāliem, kurus uzskatu par savējiem! Es gribu svinēt Latvijas svētkus, tai skaitā Jāņus, Ziemassvētkus, Jaungadu, Lieldienas, 18.novembri, Sieviešu dienu, 4.maiju, arī Valentīna dienu un Helovīnu. Es gribu precēties, saskaņā ar latviešu tradīcijām, uzsākt un pabeigt mācības, svinēt 50 un 75 gadu jubilejas, sudraba un zelta kāzas, būt apglabāts un pieminēts.
Ir tik daudz tradīcijas un ikdienas rituāli, kuri mūs atšķir no citiem. Vai tos identificējam? Vai attīstām? Vai veidojam? Nē! Viss pašplūsmā, diemžēl. Un Jāņi tāpēc pārvēršas par mūzikas festivālu ar pāris Līgo dziesmām, Ziemassvētku svinēšana saskaņā ar Holivudas tradīcijām, Valentība diena, Neatkarības diena, Pateicības diena un Helovīns ir vairāk apzināti, nekā senās Latvijas tradīcijas.
Un tad es aizdomājos, ka mums ir tik ļoti paveicies, ka tik spēcīgus balstis savulaik ielicis Jānis Streičs, turklāt nevis netīšām, bet mērķtiecīgi. Jo mēs arvien kapos, darba kolektīvos un mājsaimniecībās pasmeļamies kaut ko no 1975.gadā uzņemtās filmas "Mans draugs - nenopietns cilvēks", kuru uzskatu par izcilāko sociālās arhitektūras un inženierijas piemēru. Un vēl bija arī "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Cilvēka bērns", "Likteņdzirnas" un daudzas citas.
Man bija tā iespēja ar Meistaru par to runāt, gan to, kā viņa filmas ir mainījušas Latviju, par to, kā Eldara Rjazanova filmas savulaik sinhronizēja visu Padomju Savienību, tā, lai teju visos mazajos dzīvokļos būtu vienādas sekcijas un vienādi izkārtotas nevajadzīgās kristāla servīzes. Runājām par Holividu un to, kā ASV filmās tik draudzīgi sadzīvo melnie un baltie, bagātie un nabagie, programmējot esošo par vēlamo. Un runājam par to, cik grūti Latgales katoliskajā dzīvē ir pierast, ka klusais Svētvakars ir teju skaļākais Ziemassvētku pasākums. Un nevienam tas nerūp…
Un lai Jāņa Streiča mantojuma izvērtēšana pamudina režisorus, rakstniekus un publicistus, arī kultūras ierēdņus un politiķus apzināties savu iespēju plašumu! Ir tik daudz, kur pielikt savu roku!
Paldies Meistar!
Šī nebūt nav svarīgākā Latvijas problēma, kaut par to ikdienu pirmajās lapas raksta Latvijas mediji, tomēr notiekošais ar Raimonda Paula dziesmu svētkiem, kuri pēcāk pārtapa par Dziesmu svētkiem "Manai Dzimtenei", bet tagad draud izjukt pavisam, man kā sabiedrisko attiecību speciālistam ir ļoti interesants mācību materiāls.
