Skumji! Es pat teiktu, ka biedējoši. Jo lēmumu par to, ka juriste Elizabete Krivcova netiks pielaista kārtot zvērināta advokāta eksāmenu, pieņēma nevis kāda politizēta valsts iestāde, bet Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas padome, turklāt vienbalsīgi. Tie ir cilvēki, kuriem, gluži kā ārstiem pēc Hipokrāta zvēresta, vajadzētu iestāties par aizstāvību un likuma triumfu. Arī noziedzniekam, arī nekrofiliem, pedofiliem, sērijveida slepkavām un pat Vladimiram Putinam, tāpat kā ikvienam, ir tiesības uz aizstāvību. Un ja paši advokāti uzvedas šādi, tad kur lai pēc palīdzības vēršas cietušie?
Un tiešām starp Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas padomes locekļiem nebija pat tas viens, kas būtu vismaz atturējies, pārjautājis sev un citiem, gluži kā starp zvērinātajiem ģeniālajā 1957.gada ASV filmā “12 Angry Men” vai krievu 2007.gada atdarinājumā Ņ.Mihalkova versijā “12”? Vieglāk bija vienkārši piekrist, formāli, atslēdzot atbildību, sirdsapziņu un empātiju?
Es nezinu, kā amatos apstiprina advokātus Krievijā, bet no mediju slejām lasu, ka pat tur ir advokāti, kas darbojas pret Kremli, pret Putinu, pret karu. Jā, viņus dzenā, arestē, visvisādi ierobežo, kā jau Krievijā, bet vismaz bija tās iespējas, kuras nodrošina advokāta statuss. Vai mēs gribam būt pat sliktāki nekā Krievijā? Un pat ja mēs esam mazliet labāki, vai Krievija ir tā īstā mēraukla? Es gribētu, ka mēs esam tādi, kuriem citi gribētu līdzināties.
Un šie mūsu pašu advokāti, kas daudzkārt ir nevis “izzadzēju” aizstāvji, bet citkārt arī paši kā shēmu autori, realizētāji vai pasūtītāji, viņi tagad būs tie lielākie patrioti, aizliedzot vienai krievu tautības Latvijas juristei kļūt par advokāti, lai pēcāk skaļi dižotos ar patriotiskām frāzēm par Latviju un demokrātiju? Nopietni?
Jā, man nepatīk daudzu vietējo krievvalodīgo aktīvistu retorika, uzvedība un argumenti. Es esmu latvietis, te ir Latvija, es gribu te justies kā mājās. Bet es respektēju cittautiešu konstitucionālās tiesības runāt par savām problēmām, lai arī cik ļoti man tas nepatiktu. To darīja arī Elizabete Krivcova, rosinot diskusijas par izglītību krievu valodā, par nepilsoņu statusu, par citām krievu mazākumtautību problēmām. Man nav tiesības viņai aizvērt muti vien tāpēc, ka man nepatīk viņas sacītais. Viņa nav pārkāpusi Latvijas likumus, viņa nav aicinājusi okupēt Latviju, gāzt pastāvošo iekārtu.
Vai Elizabete Krivcova ar savu pretrunīgo juridisko praksi, aizstāvot nepilsoņus un nelatviešu tiesības, ir veikusi kaut ko pretvalstisku un noziedzīgu? Ja tā, tad kāpēc viņa par to nav apsūdzēta? Ja nē, tad kāpēc tiek diskriminēta? Vai viņa ir veikusi kādu no 12 punktiem Advokatūras likuma 15.pantā, kur uzskaitīts, kādas personas nevar uzņemt par zvērinātiem advokātiem? Atrodas aizgādnība? Pret viņu pasludināts maksātnespējas process? Sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu? Ir parādā Uzturlīdzekļu garantiju fondam?
Un kāpēc Latvijas vietējo krievu problēmu risināšanu mēs dēvējam par Krievijai draudzīgu? Jā, iespējams, Krievijā par to berzē rokas, jā, Krievija to izmanto savās interesēs, bet no Latvijas nacionālās drošības viedokļa, manuprāt, tas ir vislielākais Latvijas apdraudējums - deleģēt Latvijas nepilsoņu un krievu etnisko problēmu risināšanu Krievijai. Tieši tie, kas Latvijas iekšējo problēmu risināšanā iesaista Krieviju, ir tie patiesie Latvijas suverenitātes apdraudētāji!
Un ne jau Latvijā dzīvojošo krievu tiesības man te satrauc, pieļaujot, ka būs man jāuzklausa ne mazums pārmetumu, ka es tagad Kremļa interesēs aizstāvu teju pašu Putinu. Mani uztrauc tiesiskuma un demokrātijas apdraudējums pēc būtības.
Es gaidīju un cerēju, ka būs vismaz kāds, kas pēc 30.marta par notikušo satrauksies. Jo īpaši cerēju uz Latvijas inteliģenci, tiesību ekspertiem, politiķiem, arī tieslietu ministres Ineses Lībiņas-Egneres satraukumu. Tas taču ir ne tikai man viegli saredzams beztiesiskums un apdraudējums. Bet, nē, klusums. Pat Latvijā dzīvojošie krievu juristi klusē, jo sabiedēti, arī krievu mediji tāpat. Un var, protams, gavilēt, ka mēs, latvieši, nu esam uzvarējuši, taču man šāda uzvara vairāk biedē, nevis gandarī.
Nevar būt demokrātisks un iecietīgs tik pret tiem, kas pašam patīkami. Jo nedemokrātiskums ir kā lipīgs un parazītisks vīruss - vieni aizvērs Trampu, citus aizvērs Tramps, bet Latvijā paši šodien aizvērsim muti nepilsoņu tiesību aizstāvjiem, rīt šleseristiem vai progresīvajiem, parīt aizliegsim visas partijas un runas brīvību, it kā demokrātijas, it kā drošības un it kā brīvas Latvijas vārdā. Jau Covid bija kā iecietības tests pret citādi domājošiem, pēc tam sākās karš Ukrainā ar jauniem iecietības izaicinājumiem. Tie šausminošie režīmi savulaik rādās lēni, no tautas gribas, ar bailēm pretoties agresīvai straumei, bet pēc tam, kad no koncentrācijas nometnēm tika atbrīvoti nomocītie, tad gan nāca apskaidrība, ka nezinājām, ka baidījāmies, ka mums nebija iespēja pretoties, jo vainīgs bija tas konkrētais autoritārais līderis, nevis katrs viens, kas savā apmātībā ļāva tam notikt.
Apstājamies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru