Bija arī citi varianti, tai skaitā tas, ko piedāvā pirmais Armēnijas prezidents Levons Ter-Petrosjans, meklējot izlīgumu ar kaimiņiem, nevis dzīvot eiforijā par atgūtajām teritorijām, uzturot pastāvīgu spriedzi un tādējādi vairojot atkarību no Krievijas (it kā) drošības garantijām. Pirmo prezidentu nomainīja daudz radikālāki...
Tagad viegli spriedelēt, bet gadsimtu mijā atrast dzirdīgas ausis miera sarunām nebija iespējams, jo armēņi, pirmo reizi pēc daudzkārtējiem un simts gadus ieilgušiem cilvēku un teritoriju zaudējumiem, bija kaut ko beidzot atguvuši (visu Kalnu Karabahu un vēl 8 pieguļošos rajonus). Saprotams, ka ikviens piedāvājums kaut ko atdot no jauniegūtā, tika vērtēts kā nodevība. Tā tas turpinājās līdz 2020.gadam, armēņiem cenšoties pieradināt sevi, kaimiņus un Pasauli, ka viss jau nostājies savās vietās, tikmēr Azerbaidžānā ar katru brīdi pieauga patriotisms (aizvainojums), politiskā režīma ieinteresētība nācijas mobilizācijā (līdzīgi kā daudziet pasaulē) un militārā kapacitāte uz naftas dolāru rēķina. Pēc 2020.gada, Covid aizsegā, Azerbaidžāna, pirmo reizi plaši pielietojot tos pašus Turcijas dronus, ātri atguva kontroli ap Kalnu Karabahu.
Bet tagad, izmantojot Krievijas aizņemtību un vājumu Ukrainā, karadarbība jau uzsākta Armēnijas teritorijā, lai savienotu Azerbaidžānu ar anklāvu Nahičevānu. Retorika un rīcība tieši tāda pati kā Krievijai, lai gan Krievija un Azerbaidžāna nav sabiedrotie. Krievija pat neko pārmest nevarēs, jo Azerbaidžana dara precīzi to pašu.
Un es nezinu, vai tagad būs kāds, kas Armēnijai palīdzēs. Šoreiz Krievija un ASV varētu būt pat kā sabiedrotie, bet maz ticams, ka Krievija varētu piekāpties Ukrainas jautājumā "kaut kādas tur" Armēnijas dēļ, un vēl mazāk ticams, ka ASV varētu atteikties no šobrīd tik ļoti svarīgās partnerības ar Turciju. Tādējādi, Armēnijas liktenis nu ir tikai pašu armēņu rokās. Bet var teikt arī pesimistiskāk - būsim spiesti noraudzīties uz Armēnijas saplosīšanu... Diemžēl, neredzu te jebkādus risinājumus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru