Nezinu, kā to par lībiešiem kā mirušiem bija domājis opozīcijas deputāts Kaspars Briškens, un nedomāju, ka jebkāds opozicionāra individuāls viedoklis būtu jāuztver kā Saeimas vai Latvijas valsts oficiālā nostāja. Bet…
… Man joprojām ausis smeldzīgi skan LTV Ziņu Dienests diktores sacītais pirms 10 gadiem, ziņojot par 2013.gada 2.jūnijā, 103 gadu vecumā mirušo Grizeldu Kristiņu - pēdējo lībiešu dzimtās valodas runātāju. Skarbi! Jā, ziņa izskanēja, bet nekādas lielās sēras vai vainas apziņa par to, ka mums, latviešiem Latvijā, neizdevās lībiešus nosargāt. Jau nākamā dienā bija svarīgākas ziņas, šis nesmukums aizmirsās. Iespējams, mums labpatīk sevi mānīt, ka lībieši arvien ir dzīvi, jo formāli vēl neesam tos atvienojuši no "mākslīgās elpināšanas".
Šobrīd vairs nav neviena cilvēka, kuram lībiešu valoda būtu dzimtā, ir vien ir kādi 15-20 patrioti, kas senču valodu savulaik apguvuši no vecvecākiem vai pašmācībā, un gluži kā esperanto pulciņā, tajā var slēgtā vidē savā pulciņā mazliet parunāties…
Ir visādi brīnumi pasaulē piedzīvoti. Iespējams, lībiešus vēl var atgriezt apritē, jā, “ģenētiski modificējot”, ar mākslīgām nierēm, aknām un sirdi. Taču vispirms ir jāapciemo sasirgušais, jānosaka diagnoze, bet būtiskākais, ir jāizlemj, vai mēs maz vēlamies šo “dārzeni” atdzīvināt. Un te varam atgriezties pie Saeimas debatēm, jo vismaz viena no frakcijām uzskata, ka tas ķermenis ir jau miris...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru