Latvijas sporta žurnālisti kā jaunie propagandisti?

Padomju laikā sporta žurnālisti bija teju tie vienīgie brīvie, jo sporta ziņās varēja iztikt bez ideoloģijas, tāpat kā laika ziņās. Arī tagad sporta redakcijas ir kā savrups veidojums, kurā var iemaldīties arī politizēts viedoklis. Senāk “Dienā” varēja pirmajās lapās lasīt par to, kāds nelietis ir Aivars Lembergs vai Guntis Indriksons, bet pāris lapas tālāk sporta ziņās bija slavinošas intervijas ar šiem vīriem par viņu veikumu sportā. Iespējams, laikraksta galvenā redaktore pati sporta ziņas nemaz nelasīja…

Es atbalstu Starptautiskās Olimpiskās komitejas atbildību!

Es atbalstu Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu ļaut Olimpiskajās spēlēs Parīzē piedalīties individuāliem atlētiem, kas nav saistīti ar Krievijas un Baltkrievijas spēka struktūrām, kā arī nav jebkādā veidā atbalstījuši karadarbību Ukrainā. Zinu, ka daudzi arī man pārmetīs kaut ko par Kremļa pasūtījumiem, par nodevību, citi, savukārt, slavēs par drosmi iet pret straumi un skaļi runāt arī tad, kad izdevīgāk būtu paklusēt. Bet es tikmēr turpināšu būt brīvs savos uzskatos un izpausmēs...

Trenera atlaišana sabiedrisko attiecību kļūdas dēļ?

Es neesmu futbola eksperts, kaut arī esmu bijis Latvijas futbola valstsvienības preses oficieris Latvijas futbolam visskaistākajā brīdī - kvalificējoties uz 2004.gada Eiropas čempionātu. Es nemāku no futbola viedokļa analizēt Daiņa Kazakēviča veikumu, tik vienu varu teikt, ka viņš centās, ka viņš gribēja paveikt, viņš domāja ne tikai par šodienu, bet arī nākotni un attīstību. Taču es šo procesu varu vairāk analizēt no sev savtīgā un man vairāk izprotamā sabiedrisko attiecību skatu punkta.