Es atbalstu Starptautiskās Olimpiskās komitejas atbildību!

Es atbalstu Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu ļaut Olimpiskajās spēlēs Parīzē piedalīties individuāliem atlētiem, kas nav saistīti ar Krievijas un Baltkrievijas spēka struktūrām, kā arī nav jebkādā veidā atbalstījuši karadarbību Ukrainā. Zinu, ka daudzi arī man pārmetīs kaut ko par Kremļa pasūtījumiem, par nodevību, citi, savukārt, slavēs par drosmi iet pret straumi un skaļi runāt arī tad, kad izdevīgāk būtu paklusēt. Bet es tikmēr turpināšu būt brīvs savos uzskatos un izpausmēs...

Daudzi saredz to, ka šāds SOK lēmumus ir it kā Krievijas pasūtījums, it kā Krievijas uzvara, bet nesaredz to, ka tā ir vēršanās pret Krievijas un Baltkrievijas valstīm, tā ir šo valstu elites šķelšana, vietas norādīšana agresoram, vienlaicīgi saglabājot cieņu pret godīgiem sportistiem, saglabājot cieņu pret sporta un olimpiskajiem ideāliem.

Vai mums ir tik īsa atmiņa, ka neatmināmies savas sajūtas par Olimpiskajām spēlēm 1980. un 1984.gadā? Pat tiem sportistiem, kas šajās spēlēs uzvarēja, tika atņemts pilnvērtīgs gandarījums, jo pie šīm spēlēm vienmēr būs atrunājošā piebilde, ka nepiedalījās nozīmīgs skaits pretendentu. Un vēl daudziem sportistiem, kas tika pakļauti boikotēšanai, tika nozagts mērķis, jo viņiem tā arī nebija iespēja savā olimpiskajā ciklā sevi parādīt.

SOK mērķis ir viegli nolasāms - saglabāt platformu, neļauties tam, kas tagad notiek visapkārt, nepieļaujot vispārēju grautiņu. Ir tik daudzi, kas gluži kā Internacionāles uzrunāti par vecā graušanu un jaunās pasaules celšanu... Mērķis ir saglabāt to, kas tik grūti bija celts un stutēts - pēdējos gados kopā ir startējuši gan korejieši, gan dažādi nošķirtie ķīnieši, spēlēs ir vienādā statusā klātesoši bijuši pārstāvji no visām valstīm, nešķirojot mazas vai lielās, pareizas un nepareizas.

Pirms gada, kad es Jelgavā organizēju Pasaules reitinga badmintona turnīru "Yonex Latvia International 2022", mēs tur manifestējām par Ukrainu, visus kortus nosaucot Ukrainas pilsētu vārdos. Protams, ka Ukrainas sportisti startēja bez maksas, viņus Jelgavā izguldīja un pabaroja. Es jutos lepns par to, ko mēs izdarījām Ukrainas un tās sportistu labā. Tikmēr turnīrā, kurā kopš 2016.gada ir piedalījušies dalībnieki no 64 valstīm, 2022.gadā piedalījās arī spēlētājs no Austrumu Timoras. Jā, kas tā tāda par valsti? Bet ir vērts palasīt un uzzināt, ko patiesi nozīmē genocīds vēl 21.gadsimtā. Tur bija ANO misija, pat tribunāls, bet vai mēs par to, šeit, teju precīzi otrpus zemeslodes, par to ļoti satraucāmies? Nosodījām Indonēziju? Boikotējām Bali? Vērsāmies pret tiem, kad nenosodīja Indonēziju un turpināja investēt Bali? Un vai mēs būtu bijuši gatavi atbalstīt, ka SOK, sagrauj tradīcijas kaut kādas tur Austrumu Timoras dēļ? Bet kāpēc mums ir tā arogantā pārliecība, ka karš Eiropā ir vairāk nozīmīgs par notiekošo Indonēzijā, Tibetā, Sīrijā, Lībijā, Irākā, Kašmirā un kur tik vēl ne plašajā pasaulē?

Tokijas spēlēs bija bēgļu komanda, kurā startēja daudzi pārbēdzēji, kas tagad spiesti dzīvot citā valstī. Pazīstu arī vienu viņu no viņiem, Sīrijas badmintona spēlētāju, kurš savulaik uzvarēja arī Jelgavā. Viņam bija iespēja piedalīties Olimpiskajās spēlēs, tas, manuprāt, bija ļoti cildeni. Kāpēc lai šāda iespēja būtu liegta krieviem un baltkrieviem, kas tagad ir izbraukuši no savas valsts, iespējams, bēguļo no sodiem Krievijā un Baltkrievijā, bet tiktu vēlreiz sodīti, jo pat te viņus neliek mierā. Tad sanāk, ka jebkurš krievs vai baltkrievs ir aizliedzams? Tās ir tās demokrātiskās vērtības, par kurām mēs it kā cīnāmies?

Latvijas, Baltijas, Polijas un Ziemeļvalstu sakāpinātā reakcija ir kā medusmaize Krievijas un Baltkrievijas propagandistiem, jo apliecina naratīvus, ka mēs, Rietumos, vēršamies nevis pret Putinu un Lukašenko, bet pret krieviem un baltkrieviem, būtībā etniski šķirojot cilvēkus.

SOK izprot, cik svarīgi ir novērst jaunas nacionālās un rasu fobijas, neļaujoties tam, kas senāk jau piedzīvots… Un ja pēc mirkļa, starptautiskas konjunktūras rezultātā, ar balsu vairākumu netiks pieļauta, piemēram, Izraēlas un ebreju dalība, ko tad? Vai ķīniešu, vai visas Āfrikas jo tur jauns Kenijas Covid paveids? Nav, taču, grūti iztēloties, ka tas būtu strupceļš. Šajā sakarsētajā pasaulē atverot vienu spraudziņu, tur iesprauksies viesulis un sagraus visu. Diemžēl, esmu pārliecināts, ka līdz Olimpiskajām spēlēm Parīzē mēs piedzīvosim vēl ne vienu vien jaunu pavērsienu starpvalstu attiecībās…

SOK mērķis ir ļoti vieds, tālejošs un atbildīgs - saglabāt sporta jēgu, saglabāt platformu saziņai, saglābt olimpiskās kustības struktūru un jēgu. Vienlaicīgi SOK uzdevums ir nodrošināt godīgu sportu, tai skaitā cīnoties pret dopingu, cīnoties par sporta neatkarību no valsts politikas un ideoloģijas, tai skaitā vēršoties pret sportistu iesaistīšanu. Ir jācīnās sportistiem, nevis valstīm un ideoloģijām.

Sports, tā ir joma, kurā vēl vairāk nekā tiesiskumā, darbojas paļāvība uz likumiem un noteikumiem. Ir noteikumos atrunāts, kas ir tā kārībā, kurā var vērsties pret kādu no valstīm, tai skaitā par dopingu. Ir atrunāts arī, ka var apturēt kādas nacionālās organizācijas darbību, ja tā rīkojas nelikumīgi. Piemēram, Pasaules Badmintona federācija apturēja Krievijas Badmintona federācijas dalību, tādējādi ierobežojot šīs valsts sportistu iespējas pieteikt spēlētājus uz Pasaules reitinga turnīriem un kvalificēties uz Olimpiskajām spēlēm. Likumīgs un pareizs solis, bet nevis kā lozungs, bet juridisks pamatots, jo Krievijas badmintona federācija bija iekļāvusi savā pārraudzībā teritoriālās nodaļas, kas ir citas nacionālās federācijas, šajā gadījumā Ukrainas, pārraudzībā. Taču, daudziem ar to ir par maz, jo vēlas, lai lēmumu tiek pieņemti nevis juridiski pamatoti, bet vairāk ar lozungiem, jo, redz, ir augstākas vērtības par tiesiskumu.

Diemžēl, šīs jautājums ir kā platforma, kurā realizēties arī politiķiem, kas citkārt ir izdarījuši tik maz, lai palīdzētu sportam, bet tagad, redz, viņiem iespēja runāt un būt sadzirdētiem, paužot rūpes par sportu un ideāliem...