Esmu Oleksandra Usika fans. Tāds biju vēl pirms kara Ukrainā. Mani fascinēja viņa uzvedība “Arēnā Rīgā” pēc cīņas pret Mairi Briedi. Sekoju viņa gaitām, iespējams, vairāk interesējos par boksu viņa dēļ. Un ļoti priecājos par viņa jaunākajiem panākumiem, kas bija vajadzīgi gan viņam pašam, bet jo īpaši Ukrainai un tās sabiedrotajiem visā pasaulē. Taču šoreiz vairāk, tomēr, par mūsu pašu Mairi Briedi, to pašu, par kuru mēs visi kopā tā fanojām, kad viņš cīnījās pret Oleksandru Usiku, to pašu Mairi Briedi, kura dēļ visa nācija pusnaktī pamira pie ekrāniem. Viņš bija nācijas iedvesmotājs, nācijas varonis.
Jā, Maris Briedis kaut ko ne tā pateica, ne ar tiem Latvijas politiķiem sagājās. Vieni viņu tāpēc uzskatīja par vēl apbrīnojamāku un drosmīgu, citu par gļēvu, nodevīgu vai stulbu. Katram savs! Man bieži nepatīk daudzu cilvēku sacītas, taču es arvien kā lielāko vērtību uzskatu iespēju šiem cilvēkiem savus uzskatus brīvi pausts. Tā ir vērtība, kuru, piesedzoties ar karu, katru dienu tiek devalvēta.
Tas, tiešām, ir tik dīvaini un saprātam neaptverami, ka, mēs, latvieši, kas acīmredzamos tempos izmirstam, kas arī tāpat ir nepietiekošā skaitā, lai sevi varētu suverēni attīstīt (lai tur eksperti spriedelē, vai pietiek ar 5 miljoniem kā Dānijai, Somijai, Slovākijai, vai 10 kā Zviedrijai, Čehijai, Ungārijai, Austrijai, Portugālei, Grieķijai, Beļģijai), taču mēs arī šādos dramatisko apstākļos esam gatavi savā starpā dalīties un nošķirties… Sarkanie un nesarkanie strēlnieki, 15.maija patrioti un kreisie sociķi, žīdu šāvēji un žīdu glābēji, padomju līdzskrējēji un meža brāļi, rusofobi un rusofili, visbeidzot Covid noliedzēji un sertificētie, īstenie latvieši un Kremļa vate…
Ja latviešu spēja dalīties un konfrontēties būtu jebkādi lietderīgi izmantoja, mēs, domāju, būtu visattīstītākā Eiropas nācija, Eiropas iedvesmas stāsts un dzinulis.
Un dīvani, kas Mairis Briedis ar saviem neveiklajiem izteikumiem ir teju kā simbols Latvijas nodevībai, kamēr varas partijas ar saviem “krievu graudiem”, korupciju, tēriņiem, nesamērīgajām algām un “Latvijā pēdējā vietā” ir tie lielākie patrioti. Tāpēc, ka vietā un nevietā savlaicīgi sasprauda Ukrainas karodziņus? Tāpēc, vietā un nevietā skaļāk nobļāvās “Slava Ukrainai!”? Tik lēti tas viss?
Man var nepatīk tas, ko un kā vērtē Mairis Briedis. Taču es arvien gribētu dzirdēt to, ko viņš domā. Es gribētu pēc iespējas ilgāk saglabāt tādus apstākļus, kuros cilvēkiem nav jāklusē vai jāsaka tas, ko paši nedomāt, bet grib dzirdēt citi. Vēl nesen mēs te rīkojām patriotiska eksāmenus arī “Prāta Vētrai”, Intaram Busulim, arī Kristaps Porziņģis, redz, neesot bijis pietiekošā falsetā… Man var nepatikt arī tas, ko domā Imants Kalniņš un Kaspars Dimiters, tāpat man nepatīk arī homoseksuālā propaganda un homofobija, pārmērīgā alkohola lietošana vai agresija, karojošs ateisms vai reliģioza uzmākšanās. Bet viņi visi arvien ir mani tautieši, daļa no manas Latvijas. Un ne man viņus izstumt, ne man tāpēc no viņiem izolēties.
Man ir kauns par to, ka latviešu interese par Mairis Briedis cīņu pret Jai Opetaia bija tik uzkrītoši neitrāla. Sākotnēji pat mediju virsraksti bija tikai par Oleksandr Usyk cīņu pret Tyson Fury, tā, ka nezinātājs varēja pat neuzzināt, ka notikusi arī Maira Brieža cīņa. Taču tas nav stāsts par to, kā norādīt vietu nepareizajam Mairim Briedim, bet šādi tā vieta tiek norādīta ikkatram latvietim, jo noteiktas konjunktūras apstākļos ikkatrs var kļūt par “briedi” vai arī katram var nākties atsākt ikdienā pārģērbt tos pašu “četrus baltos kreklus”, lai sev un citiem izpatiktu…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru