Ko citkārt dara uzvilkts spēlētājs pēc zaudējuma saspringtā spēlē, tai skaitā hokejā, tenisā vai man tik tuvajā badmintonā? Jā, sašķaida raketi, nūju, saspārda reklāmas banerus, agresīvi izlādējas, izgāž emocijas. Arī līdzjutēji tāpat. Arī es tā esmu grēkojis, gan kā spēlētājs, gan kā līdzjutējs, kaut ar prātu izprotu, ka tas ir nepieņemami.
Bet citkārt kā badmintona paaugstinājuma tiesnesis, es jau priekšlaicīgi sajūtu, ka starp spēlētājiem briest saspīlējums. Arī mani draugi, kas bieži tiesā hokeja spēles, zina stāstīt, ka profesionāls tiesnesis sajūt, ka būs "kautiņš" vēl pirms identificējās kaušļi un atrasts formālais iegansts Tiesnesim ir iespēja to mazināt, apturēt vai vismaz neeskalēt ar savu nepareizu iejaukšanos. Citkārt kā treneris no malas, esmu varējis pārtvert, mazināt vai novirzīt spēlētāja emocijas, lai izvairītos no naudas vai disciplināriem sodiem par dzeltenām vai sarkanām kartītēm, ar kurām spēlētāju var sodīt arī pēc spēles.
Un tieši tāpat šobrīd vajadzētu rīkoties viedokļu līderiem saistībā ar notiekošo lielajā spēlē ap Ukrainu, ja to tā var salīdzināt. Jā, mēs gribam taisnīgo mieru, mēs gribam Krievijas sakāvi, jo gribētos dzīvot bez apdraudējuma no kaimiņiem. Jā, vieni teiks, ka “mūsējie ir vadībā”, citi, ka “mūsējie bezcerīgi zaudē”, vēl citi, ka “esam izcīnījuši pagarinājumu un tagad visu vai neko”. Skaidrs ir viens, ka noslēguma tā nebūs uzvara kaut tāpēc vien, ka jau tik daudz ir neatgūstami zaudēts.
Un kontekstā ar visvisādām Trampa iniciatīvām, lai kā mēs tās vērtējam, Zelenskis jau ir sācis runāt gan par sarunu iespējamību ar Putinu, gan par iespējamo zemju apmaiņu. Es ticu, ka Ukrainā samierināsies ar mieru vai pamieru, lai kāds tas būtu, jo karš, kurā pašam jāpiedalās, ir pārāk nogurdinošs un sāpinošs, ne tā kā mums, pie TV ekrāniem, ar iespēju pārslēgties uz Eirovīzijas, Air un Rail Baltic kaujām. Bet, vai ukraiņu piekāpšanos spēsim pieņemt mēs, Latvijā? Jo, redz, ja pamiers, tad Krievijai ir iespēja mobilizēties, pēc tam apdraudēt arī citas Eiropas valstis, arī Baltiju. Piekrītu! Bet ar kādām gan tiesībām mēs varam prasīt, lai par šo aizsargvalni mūsu interešu vārdā cīnās ukraiņi ar savu tautieši asinīm? Tā taču ir mūsu, nevis ukraiņu atbildība!
Un man ir bail no briestoša neadekvātu dusmu un emociju izvirduma pie mums. Es to sajūtu ēteriski un emocionāli. Neprasiet man analīžu rezultātus vai uztriepes. Nav grūti prognozēt, ka būs tie, kas lādēs ukraiņus par teju vai nodevību, citi lādēs Trampu un viņa līdzskrējējus. Vēl citi būs gatavi turpināt cīņas soctīklu un pagalmu frontēs pret vietējiem krieviem, kamēr vietējie krievi, bailēs no pieaugošas agresijas, būs spiesti mobilizēties, tādējādi vēl vairāk veicinot konfrontāciju. Un var būt tā, ka Ukrainā būs miers vai pamiers, kamēr Latvijā var būt nemiers...
Kāpēc es ar šo satraukumu dalos? Ne tāpēc, lai klausītos uzslavas no vieniem vai nopēlumus no otriem. Es tiešām ceru, ka vēl ir iespējams izvairīties no nevajadzīga emociju izvirduma, to var apslāpēt vai novirzīt. Bet, lai to izveiktu, vispirms ir jāapzina apdraudējumi, tik tad ar tiem var cīnīties. Un ja izrādīsies, ka man nebija taisnība un manas bažas bija nevietā, es par to priecāšos visvairāk.
Un tieši tāpat šobrīd vajadzētu rīkoties viedokļu līderiem saistībā ar notiekošo lielajā spēlē ap Ukrainu, ja to tā var salīdzināt. Jā, mēs gribam taisnīgo mieru, mēs gribam Krievijas sakāvi, jo gribētos dzīvot bez apdraudējuma no kaimiņiem. Jā, vieni teiks, ka “mūsējie ir vadībā”, citi, ka “mūsējie bezcerīgi zaudē”, vēl citi, ka “esam izcīnījuši pagarinājumu un tagad visu vai neko”. Skaidrs ir viens, ka noslēguma tā nebūs uzvara kaut tāpēc vien, ka jau tik daudz ir neatgūstami zaudēts.
Un kontekstā ar visvisādām Trampa iniciatīvām, lai kā mēs tās vērtējam, Zelenskis jau ir sācis runāt gan par sarunu iespējamību ar Putinu, gan par iespējamo zemju apmaiņu. Es ticu, ka Ukrainā samierināsies ar mieru vai pamieru, lai kāds tas būtu, jo karš, kurā pašam jāpiedalās, ir pārāk nogurdinošs un sāpinošs, ne tā kā mums, pie TV ekrāniem, ar iespēju pārslēgties uz Eirovīzijas, Air un Rail Baltic kaujām. Bet, vai ukraiņu piekāpšanos spēsim pieņemt mēs, Latvijā? Jo, redz, ja pamiers, tad Krievijai ir iespēja mobilizēties, pēc tam apdraudēt arī citas Eiropas valstis, arī Baltiju. Piekrītu! Bet ar kādām gan tiesībām mēs varam prasīt, lai par šo aizsargvalni mūsu interešu vārdā cīnās ukraiņi ar savu tautieši asinīm? Tā taču ir mūsu, nevis ukraiņu atbildība!
Un man ir bail no briestoša neadekvātu dusmu un emociju izvirduma pie mums. Es to sajūtu ēteriski un emocionāli. Neprasiet man analīžu rezultātus vai uztriepes. Nav grūti prognozēt, ka būs tie, kas lādēs ukraiņus par teju vai nodevību, citi lādēs Trampu un viņa līdzskrējējus. Vēl citi būs gatavi turpināt cīņas soctīklu un pagalmu frontēs pret vietējiem krieviem, kamēr vietējie krievi, bailēs no pieaugošas agresijas, būs spiesti mobilizēties, tādējādi vēl vairāk veicinot konfrontāciju. Un var būt tā, ka Ukrainā būs miers vai pamiers, kamēr Latvijā var būt nemiers...
Kāpēc es ar šo satraukumu dalos? Ne tāpēc, lai klausītos uzslavas no vieniem vai nopēlumus no otriem. Es tiešām ceru, ka vēl ir iespējams izvairīties no nevajadzīga emociju izvirduma, to var apslāpēt vai novirzīt. Bet, lai to izveiktu, vispirms ir jāapzina apdraudējumi, tik tad ar tiem var cīnīties. Un ja izrādīsies, ka man nebija taisnība un manas bažas bija nevietā, es par to priecāšos visvairāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru