Laikā, kad it kā nekas nav skaidrs, tai skaitā ne par kara iznākumu Ukrainā, ne par Krievijas nākotni, ne par Rietumeiropas valstu spējām savaldīt migrantus, ne par citu valstu spējām sabalansēt savus alkatīgos tēriņus ar ieņēmumiem un parādiem, ne par vērtībām un identitāti, te, pēkšņi, ir pārsteidzošs adatas dūriens, turklāt vietā un laikā, kur to vismazāk kāds gaidīja.
Var dažādi vērtēt ASV viceprezidenta Džei Dī Vensa Minhenes uzrunas saturu. Vieni jūsmo, citi kritizē un pat protestē. Bet, manuprāt, šīs bija jaunāko laiku izcilākais verbālās akupunktūras piemērs. To es nezinu, vai ilgtermiņā tas būs labi vai slikti, izdevīgi vai bīstami. Taču, jau tagad ir skaidrs, ka iedurts ir ļoti jūtīgā vietā, ķermenis vēl ilgi jutīs gan dūriena vietu, gan blakus parādības un reakcijas, kuras sākt līdzināties konvulsijām.
Vispirms par verbālo. Džei Dī Vensa uzruna ir no tām, kura iezīmēs periodu. Līdzīga tai, ko 2007.gadā teica Putins, ieskicējot to, ko pēcāk uzsāka realizēt. Un lai man piedod daudzie tūkstoši Minhenes un citu drošības forumu dalībnieki, bet visas pārējās uzrunas ir sen jau piemirstas kā ilgtermiņā nebūtiskas. Jāatzīmē, ka arī Latvijā ir bijušas nozīmīgās uzrunas, piemērām Mavrika Vulfsona runa par Molotova - Rībentropa paktu, vai mācītāja Jura Rubeņa neplānotā replika Latvijas Tautas frontes kongresā, novēršot tā sašķelšanos. Tā ir īpaša Dieva dāvana - būt pareizā vietā un laikā ar pareizajiem vārdiem. Bieži tas nenotiek.
Turpinot par akupunktūru. Minhenes drošības konference ir izcila izvēle. Grūti iedomāties “bioloģiski vēl aktīvāku vietu”. Vienā telpā ir valstu vadītāji, viedokļu līderi, eksperti, elite, finansētāji, mediji, turklāt, tas ir konferences formāts, kurā var izteikties brīvāk, ignorējot protokolu un politkorektumu. Lai gan, pēc Covid un kara Ukrainā, arī šādas konferences Eiropā bija nevis kā vieta domu apmaiņai, diskusijām vai nākotnes scenāriju ieskicēšanai, bet propagandai, naratīvu leģitimācijai, pareizo viedokļu sinhronizēšanai. Un vienīgā vērtīgā lieta šādas konferences bija sātīgs kafijas galds un komandējumu tēriņi, kuriem, demokrātijas vārdā, budžeta līdzekļi netika žēloti…
Kādas būs sekas pēc Minhenes? Vai es ceru, ka Eiropa uzsāks atgriezties pie demokrātiskām vērtībām? Jā, protams! Nē, ne jau tūlīt, par to vēl notiks cīņas. Atkāpes no demokrātijas vislabāk bija saredzamas Covid laikā, vēl pirms kara, kad pie varas esošie, sākot no valsts vadītāja un beidzot ar lielveikala apsargu, tik ļoti baudīja varas garšu. Jau toreiz ne tikai es brīdināju, ka būs grūti no tā atraut. Arī kā adata, bet narkotika, nevis akupunktūra. Un tad sākās karš, kura aizsegā varas grožus varēja savilkt vēl stingrāk. Vai to varēs izārstēt bez atomsēnes? Tik ļoti gribētos ticēt, ka jā. Ja reiz pat dakteris no ASV ir norādījis uz diagnozi, varbūt, ka laiks sākt ārstēties...
Par ko tagad plāno runāt Eiropas līderi, steidzami sapulcējoties pēc Džei Dī Vensa “huligānisma” Minhenē? Atbloķēsies no ASV? Tā vietā, lai atzītu, ka mums, Eiropā, tiešām ir problēmas, izlieksimies, ka viss kārtībā, lai demonstratīvi un pat bērnišķīgi upurētu transatlantisko drošību, būtiski pastiprinot apdraudējumu? Vai tiešām NATO varenību graus nevis ārējs ienaidnieks, pat ne 5.panta izaicinājums, bet pašu sagurums?
Un ko darīt mums, Latvijā? Vai ceram, ka par mums rūpēsies Francija, Itālija un Vācija? Nopietni? Arī par to es rakstīju jau pirms trim gadiem, ka mums ir vismaz jāapspriežas par iespējamību, ka var būt tāds brīdis, ka esam vieni paši. Par to es ar studentiem diskutēju "Krīzes komunikācijas" studijās, ka vispirms nepieciešama iespējamo situāciju identificēšana, godīga, nevis pārliecinot sevi par savu nemirstību.
Kā turpmāk veidot attiecības ar Trampa un Vensa pārņemto ASV? Es joprojām ceru, mūsu līdzšinējās likmes uz aizokeāna pārraugiem attaisnosies, ceru, ka viņi mūs nenodos. Bet, izskatās, ka jaunajos apstākļos nepietiks ar to vien, ka esam visskaļākie pret Krieviju. Vai un ko varēsim atbildēt Trampam un Vensam, ja viņi uzdod mums tos pašus, Minhenē jau uzdotos jautājumus?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru