5.martā, līdz ar Pelnu trešdienu, sākas Lielais gavēnis. Vai es esmu tam gatavs? Vai mēs esam? Pelnu kaisīšana, gavēšana, ticība un cerība, šobrīd ir tas, ko visvairāk vajadzētu! Paldies Pāvestam Franciskam par mudinājumu "iet kopā cerībā un atklāt aicinājumu uz atgriešanos"!
Vispirms Pāvests Francisks aicina iet (tik vienkārši, nevis gaidīt un meklēt attaisnojumu neiet), atgādinot, ka šis ir jubilejas gads ar moto "Cerības svētceļnieki". "Tas ir stāsts par grūto ceļu no verdzības uz brīvību, Kunga gribētu un vadītu ceļu, kurš mīl savu tautu un vienmēr ir tai uzticīgs. Mēs nevaram aizmirst Bībelē aprakstīto iziešanu, nedomājot par tik daudziem brāļiem un māsām, kas šodien bēg no ciešanu un vardarbības situācijām un dodas meklēt labāku dzīvi sev un saviem mīļajiem. Šeit rodas pirmais aicinājums uz atgriešanos, jo mēs visi esam dzīves svētceļnieki, un katrs no mums var sev jautāt: kā es ļaujos izaicināt sevi šajā stāvoklī? Vai es patiešām esmu ceļā vai drīzāk esmu sastindzis, statisks, bailīgs, bezcerīgs, un dzīvoju savā komforta zonā? Vai es meklēju ceļus, lai atbrīvotos no grēka un cieņas trūkuma situācijām? Tas būtu labs gavēņa vingrinājums konfrontēt sevi ar kāda migranta vai svētceļnieka konkrēto dzīves realitāti un ļaut tai mūs iesaistīt, lai atklātu, ko Dievs no mums prasa, lai mēs būtu labāki ceļotāji uz Tēva mājām. Tas būtu labs "eksāmens" ikvienam ceļiniekam," raksta Pāvests Francisks.
"Otrkārt, dosimies šajā ceļojumā kopā! Kristieši ir aicināti veikt ceļu kopā, nekad kā vientuļi ceļotāji... Iet kopā nozīmē būt vienotības veidotājiem, izejot no mūsu kopīgās cieņas kā Dieva bērniem, tas nozīmē iet plecu pie pleca, neaizskarot un nenomācot otru, bez skaudības vai liekulības, neļaujot nevienam atpalikt vai justies atstumtam. Mēs ejam vienā virzienā, uz vienu un to pašu mērķi, uzklausot viens otru ar mīlestību un pacietību," mudina Pāvests Francisks.
Pāvests Francisks raksta, ka "šajā gavēņa laikā Dievs mūs aicina pārbaudīt, vai savā dzīvē, ģimenē, darba vietā, draudzē vai reliģiskajā kopienā mēs spējam iet līdzi citiem, ieklausīties, pārvarēt kārdinājumu ieslīgt savā egocentrismā un rūpēties tikai par savām vajadzībām."
"Jautāsim sev: vai manī ir pārliecība, ka Dievs piedod manus grēkus? Vai arī es rīkojos tā, it kā es pats varētu sevi glābt? Vai es tiecos pēc pestīšanas un lūdzu Dieva palīdzību, lai to saņemtu? Vai es konkrēti dzīvoju cerību, kas man palīdz lasīt vēstures notikumus un mudina mani uz uzticību taisnīgumam, brālībai, rūpēm par kopējām mājām, nodrošinot, ka neviens netiek atstāts malā?" raksta Pāvests Francisks.
"Lai cerība, kas nepieviļ, mums ir Lielā gavēņa ceļojuma horizonts uz Lieldienu uzvaru!" novēl Pāvests Francisks, atgādinot Pāvests Benedikts XVI mācīto, ka cilvēkam ir vajadzīga beznosacījumu mīlestība. Viņam ir vajadzīga tā pārliecība, kas liek sacīt: "Ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdnieki, ne tagadne, ne nākotne, ne varas, ne augstumi, ne dziļumi, ne kāda cita radība nekad nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru