Naktī no 28.februāra uz 1.martu bija grūti aizmigt, daudzreiz caurskatīju video no Baltā nama. Vai tiešām Tramps un Venss apzināti provocēja Zelenski? Vai otrādi - provocēja Zelenskis? Viņi taču tik labi zināja viens otru, viegli bija paredzēt tālāko. Neticu, ka citkārt izcilais aktieris un producents Volodimirs Zelenskis nespēja iejusties situācijā. Neticu, ka savas bravūras sekas neizprata Tramps. Bet varbūt tam tā arī bija lemts notikt, jo šāds scenārijs bija izdevīgs abām pusēm?
Pirmie iespaidi un apsvērumi.
1) Citos apstākļos ASV būtu pienākums uzņemties atbildību par Eiropas, tai skaitā arī Ukrainas, drošību. Visdrīzāk, ASV tas joprojām ir pa spēkam, taču prasa arvien vairāk pūliņus un tēriņus, laikā, kad tik daudz ko darīt pašu mājās. Un kāda jēga? Prasības no "pabērniem" pieaug, vienmēr viss ir par maz. Pašiem "nolēkt" nost būtu pārāk kliedzoši un bezatbildīgi. Tagad viss pats sakārtojas un ASV ir "brīvi". Senāk tik devīgo "patēvu" paši "pabērni" nu mudina aizvākties. Eiropa lai turpmāk pati tiek galā, kamēr Tramps varēs nodoties Varenās Amerikas atjaunošanu.
2) Trampa piedāvājums bija tiešām ne īpaši piedienīgs, turklāt, ASV pārmērīgi izdevīgs. Darījuma parakstīšana visdrīzāk, tiešām, pārtrauktu karu, jo Krievija tam piekristu, izmantojot to kā ilgi meklēto ieganstu. Tādējādi, Tramps būtu gan karu apturējis, gan izrakteņus savācis. Un vienlaicīgi Tramps neko nezaudē arī tad, ja paliek bez Ukrainas atradnēm, bet Eiropā plosās karš.
Atminos anekdoti. Uz ceļa satiekoties, čigāns piedāvā samainīt savu sakņupušo ēzeli pret kunga stalto zirgu. Kungs apstulbst un pārjautā, vai čigāns nav stulbs? Čigāns atbild, ka nav gan stulbs, tik vien gribējis pārliecināties, ka kungs nav stulbs...
3) Vai šāds miers der Ukrainai, neatgūstot Krimu un Dombasu, nesaņemot kompensācijas no Krievijas, kā arī nesaņemot drošības garantijas? Nē! Viņi cer uz Ukrainas galīgo uzvaru un Taisnīgo mieru.
Jā, arī es gribētu to Taisnīgo mieru. Es izprotu taktiku, ka tagad ir jāiespringst frontē, jāatgūst vai jāiegūst pēc iespējas vairāk teritorijas, lai uzlabotu Ukrainas pozīcijas miera sarunās. Tiktāl viss saprotams. Tomēr, neticas, ka Krievijā to nesaprot un nedomā tieši tāpat? Tad jau tā ir kā loterija, kurā var gan visu iegūt, gan arī visu zaudēt. Vai kūdot Ukraiņus pret Trampu, mēs apzināmies šos riskus?
Šobrīd ir sācies virpulis, kurā tiekam ierauti, bez mazākas skaidrības par iznākumu. Katra nedēļa kā būtisks pavērsiens. Jā, varbūt jau pēc mēneša vai nebūs Krievija, bet tāpat pēc mēneša var nebūt arī Latvija. Man ļoti nepatīk azartspēles! Es šobrīd daudz vairāk gribētu sekot latviešu parunai par zīli rokā, nevis medni kokā.
4) Varbūt inscenējums Baltajā namā ir loti gudra un apsteidzoša Volodimira Zelenska aizstāvība pret iespējamiem pārmetumiem paša un Ukrainas korupcijā? Par iespējamajiem pārmetumiem aizvadītajā nedēļā daudz komentēja visdažādākie viedokļu līderi abpus Atlantijas okeānam. Ja pēc šīs saķeršanās Baltijā namā ASV "nolies" informāciju par Ukrainas it kā nozagtajiem miljardiem, to vispirms uztvers kā ASV atriebību. Šī ir bieži pielietota taktika, arī Latvijā un Ventspilī.
Ko es prognozēju tagad?
1) Viens no scenārijiem, ka Ukraina, tomēr, sēžas pie sarunu galda ar ASV, zaudē savus izrakteņus, zaudē arī stāju, bet iegūst mieru. Jau arvien mazāk ticami…
2) Cits variants, ka Zelenskis jau tuvākās dienās atkāpjas. Šādi Ukrainas elite ziedotu savu līderi. Tas būtu trieciens Eiropā, bet jaunas sarunu iespējas ar ASV un arī ar Krieviju.
Grūti šobrīd no attāluma spriest par vēlētāju noskaņojumiem Ukrainā. Vēl grūtāk ir spriest par Zelenska ticību sev un noskaņojumu, iespējams, viņš ir par daudz paguris un izdedzis. Šī tad būtu iespēja viņam izrauties. Arī citkārt par to esmu rakstījis, ka nav tā lielākā māka projektā ienākt, svarīgāk ir zināt durvis, lai tiktu ārā... Tam, ka tuvējās dienās varētu notikt Ukrainas līdera maiņa, tas, manuprāt, ir ļoti ticams scenārijs.
3) Eiropa būs spiesta iesaistīties ar armijas klātbūtni uz Ukrainas zemes, arī bez ASV garantijām, arī ne tikai miera uzturēšanai, bet arī miera nodrošināšanai. Tas nozīmē arī iespējamo Latvijas karavīru līdzdalību. Un tiklīdz kāda no Eiropas valstīm būs formāli iesaistījusies cīņā ar Krieviju, nevis palīdzot Ukrainai aizsargāties, kā līdz šim, tas atbrīvos arī Krieviju, piemērām notestēt savu raķešu lidojumu precizitāti. Un no Krievijas loģikas viedokļa, kāda kritiskās infrastruktūras objekta apšaude Baltijā, nevis Lielbritānijā, Francijā vai Vācijā, būtu kā prioritāra izvēle. Un nevajadzētu sevi mānīt ar argumentiem, ka vietējie krievi ir kā dzīvais vairogs. Tas nekādi nepasargāja Harkivā un citās Ukrainas krievu pilsētās dzīvojošos.
Arī te var vilkt paralēles ar 1939.gadu. Jā, Hitlers bija agresors, bieds Eiropai. Viņš 1939.gada septembrī savāca Dancigas koridoru pilnā pārliecībā, ka ne jau kāds sāks pret viņu karot šīs mazās zemes strēmeles dēļ. Bet, nē, 1939.gada 3.septembrī karu oficiāli pieteica Anglija un Francija. Jā, septiņu gadu laikā Hitlers un nacistiskā Vācija tika uzvarēti, karā iesaistot 80% pasaules valstu un ziedojot vairāk nekā 70 miljonus. Vai to nevarēja panākt ar mazāku upuru skaitu? Vai no 1. un 2.pasaules karā mācāmies tik to bravurīgo, tāpat kā Krievijā ap 9.maiju?
4) Diemžēl, neizslēdzu Eiropas šķelšanos, nedod Dievs, pat karošanu savā starpā. Ne visi būs gatavi upurēties Ukrainas nedalāmības vārdā. Būs gan Trampa atbalstītāji, būt arī Krievijas uzpirktie. Ne mazums ir iepriekš apdzēstas konfliktsituācijas tepat Eiropā.
Vēl biedējošāk, ka ir arī reģionālie klāsteri, piemērām Baltija, kuru Tramps jau paspējis nodēvēt par “sarežģīto reģionu”. Arī pie Francijas un Apvienotās Karalistes sarunu galdiem mums jau vieta sāk neatrasties...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru