Ja māja deg, tad steidzami jādzēš, nevis jāuzsāk moralizējoša diskusija
par to, cik uzmanīgi bija jāapietas ar uguni. Taču, kad uguns ir
nodzēsta, kad briesmas jau secen, tad gan ir jāizvērtē nevis tikai to,
kā tieši nelaime notika, bet arī blakus apstākļi un cēloņi, kas uz
traģēdiju pamudināja.
Pēc "Germanwings" traģēdijas Alpos ir bijis tik daudz sarunu par
tehniku un reglamentu, arī par to, kā šī traģēdija ietekmēs aviācijas
nozari. Vai turpmāk sūtīt reisā trīs pilotus? Vai neļaut pilotiem reisa
laikā iet uz tualeti? Vai kādam stjuartam pieskatīt vienu palikušo
pilotu? Varbūt ļaut no zemes pārņemt lidmašīnas vadību? Un no kā turpmāk
baidīties vairāk? No pilota ar pašnāvnieciskām tieksmēm? No
teroristiem, kuru dēļ kopš 2001.gada bija šādas stingrās durvis? Vai no
teroristu uzpirktiem stjuartiem, kas iefiltrējušies komandā.
Jā, visi šie jautājumi ir piederīgi ugunsdzēšanas režīmā konkrētajā aviācijas nozarē, bet šajās diskusijās par procedūru nerodas risinājums daudz būtiskākai problēmai - pieaugošā negribēšana dzīvot, dzīvības cenas degradēšana, neticība rītdienai, dzīves jēgas zušana.
Aviācijas nozarē visdrīzāk izdosies novērst "Germanwings" līdzīgu traģēdiju atkārtošanos. Bet vai izdosies šādas traģēdijas novērst visās pārējās nozarēs? Kā motivēt cilvēkus, kuru rokās ikdienā ir tik daudz tehnisko līdzekļu, lai radītu lielus postījumus sev un citiem, tai skaitā ne tikai visdažādākie transporta līdzekļi.
Ne vienmēr ir jābūt apzinātai vēlmei ar pasažieriem pilnu lidmašīnu triekties klintī. Nebūt nav jāvēlas doties nāvē apzināti. Bet vērtību degradācija, pieaugošā neticība rītdienai un pat šodienai, un no tā izrietošā bezatbildība, ir augsne vēl daudzām traģēdijām visdrīzākajā nākotnē.
Arī Latvijā dzīvot ar tālejošo skatu uz rītdienu ir arvien grūtāk, jo teju vai ikdienu ir jāuzklausa pašmāju vai ārvalstu ekspertu prognozējumi par neizbēgamo karu tepat Latvijā. Tad jau kāda jēga iespringt? Kāda jēga būt perfektam savā ikdienas darbā, ja visa šī hierarhija tik un tā sabruks? Vai man būs pensija? Un kurš gan ilgtermiņā novērtēs manus šī brīža pūliņus?
Tāpēc ir jāizbauda šodiena, jāņem no tās cik var! Ja nav ko ņemt, tad, kā minimums, nevajag pārlieku ieguldīties un pārstrādāties! Ja top brāķis, lai, kas man par daļu! Ja nedroši citiem, arī lai, ne jau mana atbildība! Un tā rodas Zolitūdes traģēdijas, ēstuvēs saindētie cilvēki, savlaicīgi neizārstētie slimnieki, neuzpasētie bērnu dārzos un skolās, arī vecāku nepieskatītie bērni u.c.
Eiropa, kā zināms, ir pieredzējusi daudz postošāku periodu par karu, arī to, kas piedzīvots pirms 75 gadiem. Runa ir par mēra epidēmiju. Tai laikā bija gan tie, kas vieglprātīgi dzīroja, arī "bezjēgā triecās klintīs", bet bija arī tie, kas saglabāja ticību un pamudināja Eiropu uz renesansi, kuras kultūras augļus mēs baudām arvien.
Šī ir Lieldienu nedēļa, un īpaši piemērots brīdis padomāt par dzīves jēgu. Skatīties tālāk par šodienu arī tad, ja būs karš, arī tad, ja neviens priekšnieks nenovērtē manu pūliņus, arī tad, ja visi savā savtīgumā ir novērsušies. Dievs taču visu redz! Ir taču jēga dzīvot ar domām un darbiem par to, kāds es būšu, kad pienāks mana Augšāmcelšanās!
Jā, visi šie jautājumi ir piederīgi ugunsdzēšanas režīmā konkrētajā aviācijas nozarē, bet šajās diskusijās par procedūru nerodas risinājums daudz būtiskākai problēmai - pieaugošā negribēšana dzīvot, dzīvības cenas degradēšana, neticība rītdienai, dzīves jēgas zušana.
Aviācijas nozarē visdrīzāk izdosies novērst "Germanwings" līdzīgu traģēdiju atkārtošanos. Bet vai izdosies šādas traģēdijas novērst visās pārējās nozarēs? Kā motivēt cilvēkus, kuru rokās ikdienā ir tik daudz tehnisko līdzekļu, lai radītu lielus postījumus sev un citiem, tai skaitā ne tikai visdažādākie transporta līdzekļi.
Ne vienmēr ir jābūt apzinātai vēlmei ar pasažieriem pilnu lidmašīnu triekties klintī. Nebūt nav jāvēlas doties nāvē apzināti. Bet vērtību degradācija, pieaugošā neticība rītdienai un pat šodienai, un no tā izrietošā bezatbildība, ir augsne vēl daudzām traģēdijām visdrīzākajā nākotnē.
Arī Latvijā dzīvot ar tālejošo skatu uz rītdienu ir arvien grūtāk, jo teju vai ikdienu ir jāuzklausa pašmāju vai ārvalstu ekspertu prognozējumi par neizbēgamo karu tepat Latvijā. Tad jau kāda jēga iespringt? Kāda jēga būt perfektam savā ikdienas darbā, ja visa šī hierarhija tik un tā sabruks? Vai man būs pensija? Un kurš gan ilgtermiņā novērtēs manus šī brīža pūliņus?
Tāpēc ir jāizbauda šodiena, jāņem no tās cik var! Ja nav ko ņemt, tad, kā minimums, nevajag pārlieku ieguldīties un pārstrādāties! Ja top brāķis, lai, kas man par daļu! Ja nedroši citiem, arī lai, ne jau mana atbildība! Un tā rodas Zolitūdes traģēdijas, ēstuvēs saindētie cilvēki, savlaicīgi neizārstētie slimnieki, neuzpasētie bērnu dārzos un skolās, arī vecāku nepieskatītie bērni u.c.
Eiropa, kā zināms, ir pieredzējusi daudz postošāku periodu par karu, arī to, kas piedzīvots pirms 75 gadiem. Runa ir par mēra epidēmiju. Tai laikā bija gan tie, kas vieglprātīgi dzīroja, arī "bezjēgā triecās klintīs", bet bija arī tie, kas saglabāja ticību un pamudināja Eiropu uz renesansi, kuras kultūras augļus mēs baudām arvien.
Šī ir Lieldienu nedēļa, un īpaši piemērots brīdis padomāt par dzīves jēgu. Skatīties tālāk par šodienu arī tad, ja būs karš, arī tad, ja neviens priekšnieks nenovērtē manu pūliņus, arī tad, ja visi savā savtīgumā ir novērsušies. Dievs taču visu redz! Ir taču jēga dzīvot ar domām un darbiem par to, kāds es būšu, kad pienāks mana Augšāmcelšanās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru