Dievs nedos nenobriedušai tautai nobriedušus ministrus

Laikā, kad notiek veselības nozares ministra nomaiņa, cerēju, ka bez konkrēto personu šaustīšanas būs arī kaut neliela diskusija par to, kas un kā būtu darāms veselības nozarē, un ne tikai par to, kā ietaupīt budžeta naudu, vai izpatikt ārstiem.

Vai nobriedušam cilvēkam var būt vēl kas svarīgāks nekā atbildība un rūpes par savu un līdzcilvēku veselību? Bet kāpēc šīs rūpes neizpaužas ikdienas darbos, un pat domās ne vienmēr?

Par demisionējošā ministra Gunta Belēviča veikumu, kā arī par jaunās ministres Andas Čakšas atbilstību debatē galvenokārt politologi, stila, finanšu un korupcijas lietu eksperti, nevis esošie un potenciālie pacienti, kuriem būtu jābūt tiem galvenajiem runātājiem, un visskaļākajiem. Kāpēc diskusijās par Veselības ministrijas uzdevumiem paši iesaistās tikai ārsti un veselības nozarē nodarbinātie, tā, it kā veselības ministra un ministrijas galvenais uzdevums būtu rūpēties par mediķu labsajūtu, un nevis pacientu ērtībām un vajadzībām?

Par veselības nozari atbildīgie politiķi nu izvirzījusi jauno ministri - Andu Čakšu. Protams, tīru, sasukātu, ar labiem ciltsrakstiem... Bet ja intuitīvi būtu jānosaka jaunās ministres darbības mērķi, tad, izskatās, ka galvenais ir izpatikt mediķiem, lai viņus apklusinātu un novērstu streikus un publisko neapmierinātību, kā arī pašai neiesaistīties šaubīgos dakteru apmeklējumus, kā to darīja priekšgājējs. Un pats galvenais, lai ministre ar savu darbošanos nebojā mierīgi kāpjošos partiju reitingus...

Kur izpatikšana pacientiem? Viņi taču starp vēlētājiem ir daudz vairāk nekā mediķu. No politiskās loģikas viedokļa taču būtu primāri izpatikt daudzskaitlīgakam pacientu pulkam, nevis dažiem tūkstošiem Latvijas mediķu. Bet varbūt, ka pacienti Latvijā ir kopumā tik nenobrieduši, ka viņus šie jautājumi nemaz nesatrauc. Varbūt tāpēc arī veselības joma nav prioritāte ne valdībās, ne budžetos, jo sabiedrību kopumā šīs lietas interesē tikai formāli, neiespringstot.

Mazs, bet izteiksmīgs piemērs ilustrācijai: jūnija sākumā es Jelgavā rīkoju Pasaules reitinga badmintona turnīru “Yonex Latvia International”, un “Zemgales veselības centrs”, kā viens no turnīra atbalstītājiem, piedāvāja ikvienam skatītājam un sportistam pārbaudīt cukura un holesterīna līmeni asinīs. Jā, bija daudzi cilvēki, kas šo iespēju izmantoja. Bet bija arī ļoti daudzi cilvēki, it kā pieauguši, it kā nobrieduši, kuri šo iespēja principiāli neizmantoja. Kāpēc? Jo tad viņi, redz, uzzināšot, ka kaut kas ne tā, un nāksies atmest pīpēšanu, dzeršanu, un atteikties no saldumiem vai ieviest citus ierobežojumus diētā un dzīves veidā. Labāk esot dzīvot neziņā... Jā, pazīstamas izjūtas, jo arī es sākumskolā baidījos iet pie zobārsta, jo negribēju, ka viņš atklātu caurumus, kurus tūlīt tad būtu arī sāpīgi saurbis. Pusaudžu vecumā tā domāja daudzi, un tas piedodami nenobriedušiem jauniešiem, bet nav piedodami pieaugušiem.

Rūpēm par veselību nav jāsākas ar burkšķēšanu pie aptiekas vai poliklīnikas, kad zobi jau sastrutojuši, bet gan tos ikdienā tīrot, un regulāri apmeklējot zobārstu. Jā, daudzi tā dara, bet pārāk liela ir tā kritiskā masa, kas pret savu veselību izturas bezatbildīgi. Tieši tas arī ietekmē sabiedrības kolektīvo attieksmi pret veselību, ietekmē organizāciju, pašvaldību, partiju, deputātu un valsts vadības kopīgo attieksmi. Jā, lozungos runājot, ikviens būs par veselu cilvēku, neviens negribēs būs slims, un reizi gadā notiks tautas skrējiens, reizi gadā būs uzņēmumu un organizāciju sporta spēles, bet pārējā laikā būs gaušanās par stresa pilno dzīvi, lieko svaru, dzīves jēgu un valdību, dzīvesbiedriem un priekšniekiem, kas pie visa ir vainīgi.

Vai Latvijas sabiedrībai ir uzstādījumi, ko ilgtermiņā vēlamies medicīnas jomā? Vai Latvijas sabiedrība ir tik nobriedusi, ka var nodefinēt šos mērķus? Te runa nav par fantāzijām, lai medicīna būtu bezmaksas, lai nekad nebūtu rindas, un lai arī nodokļi nebūtu jāmaksā.

Ja sabiedrībā nepietiek kolektīvā saprāta, lai šos mērķus izvirzītu un diskutētu par tiem, kā arī ietekmētu dienaskartību medijos un politikā, tad arī nav pamats pārmest politiķiem un nozares vadītājiem, ka arī viņi neiespringst šo mērķu definēšanā un īstenošanā. Sabiedrību interesē, lai būtu tāds ministrs, kurš pats bez rindas neiet veikt onkoloģiskās operācijas, lai nebrauc komandējumos ar savu dzīvesbiedru, lai ir bez bērniem, kuri darbojas farmācijas biznesā. Pārējais ir mazsvarīgi...