25.marts. Tā, protams, ir traģēdija. Tās bija ciešanas tiem, kurus izsūtīja, ciešanas tiem, kas palika mājās un pārdzīvoja, un tās bija iesētās bailes ikvienam Latvijā un Baltijā. Bet, pieminot šos 74 gadus vecos traģiskos notikumos, vienlaicīgi atļaušos izteikt arī trīs, iespējams, ļoti strīdīgus vērtējumus.
Pirmais. Ja tiesām mūsu tautas lielākā traģēdija ir 42 tūkstošu cilvēku izsūtīšana 1949.gada martā, tad, jāatzīst, ka mēs esam visnotaļ laimīga nācija, salīdzinot ar to, kā cietušas citas tautas vēl nesen no bruņotiem konfliktiem (Karabahs, Čečenija, Osetija, Dienvidslāvija, Sīrija, Lībija u.c.), tehnoloģiskām avārijām (Černobiļa, Polijas elites katastrofa Smoļenskā), cunami Indijas okeānā vai zemestrīce vēl šogad Turcijā. Izsūtīšanai PSRS pirms un pēc 2.pasaules kara tika pakļauti ne jau tikai baltieši, kuri, turklāt, tika izsūtīti nevis pēc nacionālām, bet sociālām pazīmēm, atšķirībā no korejiešiem, vāciešiem, somiem, kalmikiem, čečeniem, ingušiem, balkāriem, krimas tatāriem un Kaukāza turkiem, kuru izsūtīšana notika pēc nacionālām pazīmēm.
Protams, ka 25.martā ir jāatceras par ikkatru cietušo, bet, kad falsetā sākam to dēvēt par teju lielāko pasaules traģēdiju, salīdzināt ar ebreju vai armēņu genocīdu, tas ir jau mazliet pat zaimojoši.
Tikmēr tepat Latvijā 2021.gadā nomira par 17180 cilvēkiem vairāk nekā piedzima, un Latvijā vairs nav pat 1,9 miljoni iedzīvotāju, taču tā arvien netiek dēvēta par traģēdiju, nav piemiņas diena ar sēru karogiem un vainagu likšanu piemiņas vietām. Tāpat neredzu kartes ar iezīmētu “izmirušo” Mārupes vai Salaspils novadu ar saviem 17 tūkstošiem iedzīvotājiem...
Otrais. 1949.gada marta deportācijas vienlaicīgi notika visās trīs Baltijas republikās. Jā, pamatojums bija divus mēnešus agrāk Maskavā pieņemts lēmums PSRS Ministru padomē, nosakot izsūtāmo specifikāciju, bet nekādi neregulējot izsūtāmo skaitu. Visi saraksti ar uzvārdiem tapa tepat uz vietas. Sāpīgi to jautāt, bet kā tas nākas, ka 1949.gadā no gandrīz 95 tūkstošiem izvestajiem baltiešiem, 42 tūkstoši bija no Latvijas, kamēr igauņu bija tikai 20 tūkstoši, bet lietuviešu 32 tūkstoši. Un ja reiz paši savējos tik ražīgi nodevām, vai ir godīgi šajā traģēdijā vainot tikai ārējos spēkus? Diemžēl, tāpat arī šodien dalām savējos vakcinētajos un nevakcinētajos, lojālajos un nodevējos, bet pēc tam vainojām un visdrīzāk arī turpmāk vainosim tikai citus…
Trešais. Citkārt piemiņas brīžos vienmēr izskan, ka mums par šo ir jārunā, jāatceras, jārāda citiem, lai nekas no tā neatkārtojas. Tikmēr daudzviet Latvijā dienu pirms 25.marta, dienu pēc, bet visdrīzāk arī deportāciju piemiņas dienā, turpināja sapņot par jauniem izsūtāmo sarakstiem. Un esmu neesmu drošs, ka nepiedzīvošu deportāciju arī savā dzīvē. Arī šogad 25.martā es nesajutos daudz drošāk, ka mēs visi kopā deportācijas nekad nepieļausim, jo tas ir noziegums, kuram nav attaisnojuma. Gluži pretēji, es daudzviet redzu pieaugošu vēlmi aktualizēt Latvijas sēru datumus, lai attaisnotu savus jaunos izsūtāmo un nevēlamo sarakstus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru