Latvijas Ārlietu ministrija ir paziņojusi, ka "saistībā ar Krievijas iekšpolitisko notikumu neprognozējamo attīstību no 2023. gada 26. jūnija Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs ir pārtraukta Krievijas pilsoņu visa veida vīzu pieteikumu pieņemšana".
Nesaprotu, kā Krievijas pilsoņu "visa veida vīzu pieteikumu pieņemšanas apturēšana" var ietekmēt Latvijas drošību vai palīdzēt Ukrainai uzvarēt karā? Lēts populisms laikā, kad atšķirībā no Lietuvas un Polijas, nevīžojam pat žogu uz robežas uzcelt...
Vēl aizvakar Edgars Rinkēvičs LTV intervijā teica, ka mums jābūt gataviem slēgt robežu unisonā ar Lietuvu, Igauniju un Somiju. Arī pārējie rīkojas līdzīgi? Jeb Latvijai uzticēts būt tai pirmajai?
Nespēdami citādi ietekmēt notiekošo Krievijā un Ukrainā, tagad atriebsimies omītei, kas vairs nevarēs apraudzīt savus mazbērnus Latvijā? Kursabiedriem, kas vairs nevarēs atbraukt ciemos uz ikgadējo satikšanos Jūrmalā? Manuprāt, sekli, banāli un arī nesmuki! Jo ir daudz ietekmīgāki līdzekļi frontē un ienaidnieka aizmugurē, tai skaitā reāli palīdzot ukraiņiem Latvijā un Ukrainā, reāli pretdarbojoties pret režīma pārstāvjiem, bet ne cīnoties ar omītes vīzu...
Jā, varam nelaist Latvijā vīriešus, vecumā no 20 līdz 50, piemērām. Varam nelaist ikvienu, kas jebkādi ir aizdomīgs. Varam palielināt drošības sietu u.c. Taču nezaudējot cilvēcību, un galvenais, parādot, ka mēs vēršamies pret konkrētiem cilvēkiem, kas atbalsta karu Ukrainā, sadarbojas ar režīmu, nevis ikkatru Krievijas iedzīvotāju bez šķirošanas. Jo šādi mēs Kremlim palīdzam visvairāk, pamudinot Krieviju būt arvien vienotākai tās ārprātā.
Un ko līdz tas, ka mēs neizsniegsim vīzas, ja tās turpinās izsniegt citas Šengenas valstis? Varbūt vēl arī atjaunosim robežkontroli ar Lietuvu un Igauniju, upurējot ieguvumus no iestāšanās Eiropas Savienībā, tik tāpēc, lai ieriebtu kādai krievu omītei? Vai paši nemanām, kā mēs paši savā ārprātā arvien vairāk sekojam Krievijai?
Nē, mani neinteresē, lai te sabrauktu no Krievijas, nevienu ciemos negaidu. Bet, ja reiz mēs cenšamies būt patiesi, tad šāds solis neizskatās smuki, bet tieši iekļaujas Krievijas naratīvā, ka brīvdienu dumpis bija kā ārzemju inspirējums, lai tricinātu Krievijas vienotību. Tā vietā, lai atbildētu ar vēstījumu, ka mums ar to nav nekāda sakarā, ka tas ir jūsu pašu iekšējais zaņķis, tā vietā mēs, teju nākam palīgā ar apstiprinājumu, ka tie bijām mēs, lai gan patiesībā mums ar to nav nekāda sakara. Jo, redz, mums bija tik svarīgi, lai ir tāds dumpis, un mums vienalga, kā tas beidzās un kas tur notika - pats biji zaglis vai tevi apzaga. Ja reiz tas dumpis ir beidzies jau sestdienas vakarā, kādā sakarā mēs uz to atsaucamies tagad, apturot vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem?
Un kāds ir mērķis? Panākt, ka esam ienaidnieki ne tikai Kremlim, bet arī jebkuram Krievijas iedzīvotājam? Parādīt, ka mēs šķirojam nevis pēc piederības režīmam un noziegumiem, bet vien pliki pēc nacionālās piederības? Mudināt visus apvienoties ap Kremli, jo, redz, taisnība ir Kremlim, ka Latvija ir nevis pret Kremli un režīmu, bet Krievijas tautu, lai kāds arī būtu tās režīms?
Jāatgādina, ka režīmi nāk un iet, un agrāk vai vēlāk beigsies arī Putina režīms. Bet kaimiņos dzīvojošā Krievija vai Pleskava paliks, tai skaitā ar visiem tās iedzīvotājiem. Un, manuprāt, tas noteikti nav patriotiski - apzināti bojāt attiecības ar kaimiņvalsts iedzīvotājiem tā, ka pat pēc režīma krišanas būs grūti uzlabot un atjaunot.
Vecā diplomātu paaudze man savulaik mācīja, ka diplomātu uzdevums ir veidot draugus, nevis ienaidniekus...
Vai mums ir arī plāns, ko un kā mēs darīsim pēc kara? Jeb mēs kā sadzēries pusaudzis, tagad domājam par tusiņu, bet to, kā sakopsim māju pēc tusiņa, par to domāsim tik rīt? Citas valstis steigs atjaunot Ukrainu, vēl citas veidos dialogus par jaunu kārtību Krievijā, bet mēs arvien tupināsim karot ar Krievijas tautu? Un tā līdz Kamčatkai?
Lai cik tas tagad neskanētu banāli, bet es par to, ka nedrīkst šķirot pēc nacionālā vai valsts piederības. Es par to, ka Latvijai, nevis Vācijai un citām Eiropas valstīm, bija jābūt tai vietai, kur saprātīgā Krievijas elite var patverties grūtā brīdī. Tā bija mūsu ģeogrāfiskā un vēsturiskā iespēja. Jā, patverties uz mūsu visstingrākajiem nosacījumiem, bet patverties. Jo es ticu, ka agrāk vai vēlāk Krievija atgriezīsies uz saprāta takas, un tad mūsu palīdzība tiem, kas palīdzēja saglabāt saprātīgās Krievijas ideālus, daudzkārtīgi atmaksātos, veidojoties jaunām un abpusēji draudzīgām kaimiņvalstu attiecībām. Taču šobrīd mēs veicinām vilšanos ar ļoti negatīvu un ilgtermiņa nosēdumu arī tajos Krievijas pilsoņos, kas iepriekš pret Latviju bija ļoti draudzīgi. Mēs apzināti darām visu, lai kļūtu par Krievijas ienaidnieku Nr 2. un lepojamies ar to.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru