Trīc rokas... Un ne tikai par to, ko un kā nācās pārdzīvot Aleksejam Navaļnijam, viņa tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, arī sekotājiem un atbalstītājiem Krievijā un Pasaulē. Bet vairāk par bezcerību, par to, kas tālāk… Tādas tramīgas man tās pirmās atziņas pēc sēru vēsts no Krievijas cietumu dienesta Jamalo-Ņencu apgabala.
Viņš bija beidzamais, kuram vēl izdevās Krievijā paspēt uzkrāt publicitātes un uzticības kapitālu apstākļos, kad preses un vārda brīvībā bija kaut nelielas spraugas. Neredzu, kā būtu iespējams radīt nopietnu konkurenci Putinam šobrīd, pat apstākļos, kad visi ārpus Krievijas resursi, tai skaitā miljardi no NATO, tiktu mobilizēti, lai dāsni finansētu kampaņas. Šobrīd viss ir vairs tikai paša Putina rokās, tikai paša kļūdas un paša likstas viņu varētu ietekmēt...
Jā, var diskutēt par to, vai un kā Aleksejs Navaļnijs mobilizēja Krievijas opozīciju savos ziedu laikos. Zināms, ka citkārt Putina ienaidniekiem viņš bija tikpat nepieņemams un nevēlams kā Putins. Taču, nenoliedzami, viņš bija skaļākais un redzamākais. Viņš bija identificējamais kā opozicionārs, kā līderis. Šobrīd nepatika pret Putinu, pret režīmu, pret karu, pret nabadzību, pret korupciju ir palikusi bez sejas. Un šis ir trauksmains fakts, par kuru pat Kremlī, domāju, ir satraukums, jo nekas nav bīstamāks par nevaldāmu, neprognozējamu un kareivīgu pūli…
Trešā lieta. Jā, tas viss notiek otrpus jaunajam mūrim, tur, ne pie mums... Taču tā tas ir jau beidzamos 20 gadus, ka tās visatļautības robežas, kuras tiek nomērītas tai žoga pusē, ātri liek par sevi manīt arī te, tikai spoguļattēlā. Jau pasen arī mūsu pusē nav privātās dzīves neaizskaramība, nav privātīpašuma neaizskaramība, nav preses brīvība, ir politieslodzītie. Tik tas, ka mērķi citi, it kā daudz cēlāki, savējiem saprotami...
Un nav tā, ka skatāmies uz Alekseja Navaļnija nomērdēšanu cietumā, soloties sev, ka pie mums neko tādu nekad nepieļausim. Nē, vēl nesen cietumā novēlējam mirt tiem, kas neļauj brīvi pārdzīvot Covid, tagad gribētos tur redzēt Trampu, Ždanoku, Orbānu, arī Šķēli, Šleseru, Lembergu, tagad arī Kariņu, visus, kas traucē mums brīvāk dzīvot...
Un vēl. Provokatīvi nedaudz arī par etnisko… Viņš bija krievs, tāds, kas lepojās, ka ir krievs, jaunībā esot bijis pat pārāk patriotisks... Tāds, kura līdzgaitniece no Navaļnija fonda vēl nesen aicināja nesteigties ar ierobežojumiem pret tiem Krievijas pilsoņiem, kas nupat aizmukuši no Krievijas, neatņemt te mašīnas un citādi ierobežot ieceļošanu, darbošanos šeit, tai skaitā pret Kremļa režīmu Jā, Aleksejs Navaļnijs vēl pirms kara nolēma nepalikt Vācijā, skaļi atgriezās Krievijā. Bet, ja viņš būtu palicis šai pusē, vai tad mēs te ķerstītu arī viņa auto, neļautu iebraukt un izbraukt, arī citādi liktu viņam justies slikti, tikai tāpēc, ka ir no Krievijas?
Viņa pāragrā nāve varētu arī mūs, šaipus mūrim, pamudināt aizdomāties, vai un kā mēs paši palīdzam veidoties jaunas un demokrātiskas Krievijas aizmetņiem? Mums, atšķirībā no Rietumeiropas valstīm, Krievija vienmēr būs kaimiņos, ja vien paši būsim brīvi... Un mums būtu vairāk nekā citiem jādomā par to, kāda būs tā jaunā Krievija pēc kara. Mēs zinām un esam pieredzējuši ne tikai baisos gadus, bet esam arī tie, kas labāk nekā citi Eiropā varētu pārliecināt krievus un Krieviju, tādu Krieviju, par kādu sapņoja Aleksejs Navaļnijs, kādā viņš arvien būtu brīvs un dzīvs.
Un papildināšu sākotnēji rakstīto vēl ar dažām atziņām par specdienestiem un sakritībām.
Senajos padomju laikos bija tā, ka dažus disidentus vara sargāja vairāk nekā valstsvīrus. Nedod Dievs kāds disidents atkal piedzersies, naktī ar kādu sakausies, bet jau nākamā dienā “Amerikas Balss” šausmināsies par piekauto brīvības cīnītāju. Tas būtu pretrunā ar tiem brīvības ideāliem, kādus komunisti tiražēja, jo īpaši jaunattīstības valstīs. Arī Krievijā, rūpējoties par tās tēlu, būtu tik loģiski neļaut ideoloģiskam pretiniekiem nomirt cietumā, bet gan uzraudzīt viņa veselību, rūpēties par to. Turklāt, rūpēties par ieslodzījumā esošo drošību un veselību ir ikvienas valsts atbildība, vienalga, vai tas ir ideoloģisks pretinieks, ekonomisks vai kriminālnoziedznieks. To tikko norādīja arī ANO Augstais cilvēktiesību komisārs.
Vai tā bija Krievijas dienestu nolaidība vai apzināta rīcība? Vairāk izskatās, ka apzināta, jo Krieviju, kā redzams, arvien mazāk interesē, ko un kā par tās tēlu vērtē aiz robežām, svarīgāks ir vēstījums pret savējiem. Un šis vēstījums ir draudi, naids un neiecietība pret ideoloģiskajiem pretiniekiem. Cik naidpilnam ir jābūt, lai neļautu tagad nolikt ziedus pie stihiski veidotiem piemiņas memoriāliem, arestējot un pat iekaustot raudošas sievietes, neļaujot ziediem un svecēm pat pāris stundas nogulst? Tas ir terors.
Un, visbeidzot, vēl arī kaut kas no sazvērestības teorijām. Iespējams, tā ir sakritība, iespējamas, tāds ir Dieva plāns, ka Aleksejs Navaļnijs nomira tieši tagad, tieši divus gadus pēc kara sākuma, tieši tad, kad Putins it kā cenšas ārpus Krievijas demonstrēt savu skatījumu un miera plāna nosacījumus. Jau dažviet kāds bija iežēlināts, ka varbūt mēs tiešām arī paši neesam bijuši godīgi pret Krieviju, vēl kāds tapa pierunāts miera vārdā samierināties ar Krievijas interesēm Donbasā un Krimā. Arī Ķīna jau tikko pieslēdzās ar savu miera plānu, kas “garantētu drošības intereses gan Ukrainai, gan arī Krievijai”. Iespējams, šīm Krievijas un Ķīnas iniciatīvām nebūtu nekāda rezultāta, taču tagad, kad Rietumos sēro, nicina tirāniju un noziedzīgo Kremli, nekādas sarunas ar Krieviju kādu brīdi atkal nebūs iespējamas. Ne visi Krievijā un Pasaulē ir apmierināti ar savām esošajām pozīcijām, lai panāktu sev labvēlīgākus nosacījumus miera sarunās. Vēl Krievija nav iekarojusi visu iecerēto, vēl Rietumi nav sakāvuši Krieviju un gāzuši tās režīmu. Vēl daudz darāmā. Turklāt, karš, kā izrādās, ir it visur tik barojošs iekšpolitikā, ārpolitikā, arī ekonomiski. Nav laiks pļāpāt, jārīkojas, jāturpina karot...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru