Aculiecinieka pārdomas par Baltijas ceļu

Tas bija jau pirms 35 gadiem, taču to dienu notikumus es arvien atceros spilgtāk nekā notikušo pirms pāris mēnešiem. Te arī dažas pārdomas Te arī dažas manas aculiecinieka pārdomas, gan par veciem notikumiem, gan par šodienas skatījumu uz tiem.

FOTO

Te ir bilde, kurā visi redzami ir man pazīstami, tobrīd visi darbojās Latvijas Tautas frontē, tai skaitā Arvils Ašerādens, Sarmīte Ēlerte, Diāna Žīgure (Jance), Ervīns Grandavs, Arnolds Klotiņš. Kur es biju? Kaut kur turpat blakus. Laikam kaut ko bildēju, kaut ko filmēju. Kāpēc? Es neatceros to vismaģiskāko rokās sadošanās brīdi, pārdzīvoju par to. Domājot par šo epizodi, es negribētu ar skatīšanos caur telefona ekrānu citkārt kaut ko pazaudēt un nepiedzīvot. Neviena bilde nav tā saviļņojuma vērta, kuru pašam nebija lemts piedzīvot, sajūtot cita roku, dzīvo ķēdi no Tallinas līdz Viļņai. Ar savām acīm, caur savām asarām, ar savām sajūtām…

TELEFONS

Es arvien turpinu meklēju tos viedpalīgus, kas man ļautu rīkotos vēl radošāk un efektīvāk - dators, ekrāns, programmas, krēsls, gaismas, mūzika, kafija, mākslīgā intelekta rīki. Bet citkārt es atceros, ka latviešu un citu tautu dižgari rakstīja ar spalvu, rakstīja sveces gaismā, bet kopēšanas un gramatikas labošanas palīgierīcēm. 

Un aizvadītās simtgades grandiozākais notikums tika organizēts bez mobilajiem telefoniem, bez personālajiem datoriem, jo tādi vēl nebija brīvi pieejami. To cenšos sev atgādināt, ka radošums, enerģija un iedvesma ir jāmeklē sevī, nevis Mac Book, Mac OS un iPhone funkcionalitātē.

BALTIJAS VIENOTĪBA

Igaunija, Latvijas, Lietuva arvien ir izcils piemērs starpvalstu draudzībai, citi ir ko apskaust. Bet attiecības, gluži tāpat kā ikdienā, ir jāveido, jākopj, citādi tās var atdzist un izjukt. Šobrīd mēs turamies kopā ne tāpēc, ka paši to visvairāk vēlamies un piedomājam par to, bet pateicoties ārējiem spēkiem. 

Tikmēr igauņi paralēli sevi redz ka ziemeļvalsts, lietuvieši sevi identificē arī kā partneri Centrāleiropas nozīmīgu spēlētāju kopā ar Poliju. Latvijai nav citas identitātes kā Baltija, attiecīgi mums būtu jābūt daudz aktīvākiem šo attiecību kopšanā, taču tas tā nav. Latvijai jābūt kā līderim, ar kuru kopā lietuviešu un igauņi vēlas būt kopā, bet vai esam par to ilgtermiņā droši?

BALTIJAS ZĪMOLS

Baltija ir zīmols, kas vidusmēra rietumeiropietim nebūt nav viennozīmīgs. Jā, tā ir daļa no Eiropas Savienības, taču vienlaicīgi arī daļa no “bijušās Krievijas”. Es pats citkārt esmu dusmīgs uz rietumeiropiešiem par šādu aroganci, taču pēcāk pieķeru sevi pie domas, ka arī es mēdzu būt tikpat augstprātīgs pret rumāņiem un bulgāriem, kuri arī ir tādi paši Eiropas Savienības locekļi kā mēs. Tikko padzīvojot mazliet Spānijā un Šveicē, sapratu, ka tur daudziem parastajam pilsoņiem mēs arvien visi esam krievi, diemžēl, turklāt, mūsu aktīvā ņemšanās ar krieviem to vēl vairāk nostiprina. Tikmēr Baltijas ceļš ir šī Baltijas brenda visskaistākā šķautne, skaista un aizkustinoša pašiem un citiem, to aktīvāk jāizmanto arī pirms un pēc 23.augusta.

ĀRIŠĶĪBA VIETĀ UN LAIKĀ

Vēsture, arī ikdienā, bieži ir tie brīži, kad vajadzīga izlēmīga rīcība, nevis simboli, līdzīgi kā mājās, kad jāpalīdz mazgāt traukus pēc ballītes, nevis jārunā par mīlestību. Un tieši tāpat ir tie brīži, kad prasās simboli, dāvanas un mīlestības apliecinājumi, nevis ikdienas paveiktie darbi, kas par to it kā liecina vairāk.

Baltijas ceļš bija fenomenāls ar savu trāpījumu vietā un laikā. Ja ātrāk, tas nebūtu izdevies, ja citā dienā, nevis 23.augustā, tad pazustu vēstījums, atliekot būtu jau par vēlu, jo svarīgākas būtu jau lietišķākas iniciatīvas. Ir svarīgi noteikt to īsto mirkli, svarīgi neatlikt!

Un citkārt šādām ārišķībām nozīme ir vairāk pašiem priekš sevis. Pat ja neviens no nebūtu nofilmējis, pat ja neviens no nebūtu ārzemēs pamanījis, Baltijas ceļa vislielākā jēga bija iedrošinājums pašiem sev, jo pēc tam, kad kopīgiem spēkiem izdevās šo, viss pārējais vairs nešķita neiespējams.