Man patika "Straume" forma, bet izpalika saturs

Es gan neesmu kino kritiķis, bet kaut ko cenšos izprast no komunikācijas, tai skaitā, gan par saturu un vēstījumu, gan arī par formu. Svētdienas vakarā biju viens no tiem, kas izpārdotā Jelgavas kultūras namā skatījās “Straume”, to pašu, kas cer tikt nominēta “Oskaram”. Man patika ideja - filma par dzīvniekiem, ar animāciju, kas izskatās kā filmēts ar kameru, ar dzīvnieku skaņām, kas tik pietuvinātas īstajām. Jā, ļoti skatāma animācija, baudāma skaņa! Bet tas būtībā arī viss. Citkārt tā mēdz būt, ka pārāk fokusējoties uz izteiksmes formu, saturam atstāta otršķirīga nozīme. Tas tā ne pirmo, un gan jau ne pēdējo reizi.

Un Latvijā tas ir pat ļoti izplatīti, ka forma ir tā galvenā, tā tas ir arī sadzīvē, arī Latvijas politikā. Un ir arī otrā galējība, ka ir patiesi izcils saturs, taču tas tiek ietērps nerūpīgi un nebaudāmi, tādējādi veicinot tiekšanos pēc formas.

Par ko bija filma “Straume”? Ne par ko! Es tā arī nesapratu. Ne īsti par dzīvniekiem, ne īsti par attiecībām, ne informatīvi, ne emocionāli...

Ir tādas uz plašu publiku adresētas animācijas filmas, tai skaitā tie paši Simpsoni, vai Šreks, arī citas, kas it kā domātas bērniem, bet ir par ko pasmieties arī tikai pieaugušajiem. Filma “Straume” it kā neesot bērniem, lai gan, tieši bērniem tā ir pa īstam skatāma, jo bērni nemeklē papildus vēstījumu, kamēr pieaugušie meklē saturu, izklaidi, spriedzi vai emocijas.

Nepārdomāti! Tā es varētu vienā vārdā noraksturot filmu “Straume”. Un kāpēc “Straume”? Un kur filmas beigas? Kur izpalika vaļa asara? Kur izpalika vēl tās vismaz 10 sekundes beigu noskaņai, lai nebūtu tā sajūta, ka filma netīšām pārtrūkusi? 

Varēja filmas veidotāji sasaistīt patiesi interesanto formu un izpildījumu ar saturisku vēstījumu. Vienalga, vai vairāk uz autentisko pusi, vai arī vēl vairāk ar sižetu līniju. Tā, lai pēc laika, kad līdzīgā formā būs arī citas filmas, runātu nevis tikai par formu, bet arī par saturu. 

Es neticu, ka “Oskaru” varētu saņemt filma ar šādām beigām, šādu neizteiksmīgu satura vēstījumu, šādiem nevajadzīgiem dramatizējumiem, kā piemēram visa grūšana pēc ūdens atkāpšanās. Nedaudz provinciāla dižošanās ar tehnoloģiju apvaldīšanu, līdzīgi kā nevajadzīgi ilgas bija asiņainās kauju ainas "Dvēseļu putenī" vai asiņaina brutalitāte "Nameja gredzenā" . Un “Oskaru” būtu jāsaņem labākajam no labākajiem, un neticas, ka pat nomināciju varētu iegūt filma, kurā starp izcilām lietām ir arī pārāk daudz acīmredzamu nepilnību.

Labi, ka es zināju, ka tā "Staume" ilgs 90 minūtes. Pirmo reizi es pulkstenī skatījos jau 25.minūtē, pēc tam arī atceros skaitļus 40, 55, 70, 75, 85 minūtes. Kā redzams, beigās pulkstenī sāku skatīties arvien biežāk, saprotot, ka nekā jauna te vairs nebūs... Savu interesi līdz beigām noturēju klausoties, kā reaģē nepilnus 7 gadus vecā meitiņa Noriņa un viņas tikpat vecās draudzenes. Un viņas bija spriedzē līdz beigām, tas nozīmē, ka viņām patika.

Šis ir mans viedoklis, brīvs un neatkarīgs. Es negrasos līdzi bļaut “salds!” tik tāpēc, ka tā visi saka un tā būtu pareizi teikt, vai slavēt tikai tāpēc, ka tas ir Latvijā radīts. Bet es arī pieļauju, ka es no mūsdienu kino neko neizprotu, tāpat ticu, ka ir cilvēki, kuri šo filmu uzskata par vislabāko animācijas filmu pasaulē.  Un ticu, ka es vienīgais, kam nepatika, vienīgais nūģis...