Dominē skumjas un paša vainas apziņa. Jo man bija tā iespēja stāvēt klāt pie Latvijas reģionu apvienības ienākšanas lielajā politikā 2013.gadā. Tobrīd tā bija sadrumstalota organizācija, vairāk kā formāla cepure un “frančīze” daudziem spēcīgiem reģionāliem līderiem, kurus vienoja nevis politiska ideoloģija, bet veiksmīga saimniekošana savā pašvaldībā. Bija jādomā, kā to saturēt vienotā ideoloģiskā ietvarā, kā vietējās prasmes pārnest nacionālā mērogā, kā paplašināties. Arī citās Eiropas valstīs reģionālā politika kļuva aizvien aktuālāka. Spilgti atceros diskusijas ar tā brīža partijas vadītāju Andreju Enci, viņa vadītās Babītes pašvaldības telpās, kas bija iekārtotas ar stikla sienām, tā, lai ikvienam redzams, kas un kā pašvaldībā notiek. Tur arī radās doma, ka Reģionu apvienības niša varētu būt atvērtā pašpārvalde, pretstatā tobrīd “zaglīgajiem” zaļzemniekiem. Un tā galvenā ideja bija par lielu un mazu lēmumu pieņemšanu vistuvāk iedzīvotājiem, vienalga, pašvaldības vai valsts mērogā. Tās bija divas idejas, kuras es arī pats biju gatavs pirkt…
Es neesmu bijis šīs partijas biedrs, neesmu arī pirms un pēc nevienā partijā pabijis. Man sadarbība ar Reģionu apvienību bija nozīmīga, bet tikai kā viens no daudziem sabiedrisko attiecību un politikas projektiem. Es uzzīmēju savu zīmējumu, bet tālāk jau lai paši. Un, diemžēl, bija tāpat kā citkārt Latvijas politikā ir pierasts, notika izvairīšanās no partijas ideoloģijas, jo tā uzliek pārāk daudz pienākumus, tā vietā fokusējoties uz ārišķībām un matu sasuku. Un tā Reģionu apvienībā uz Saeimas vēlēšanām tika “integrēts” Artuss Kaimiņš, Mārtiņš Bondars, vēlāk arī Edvards Smiltēns, Ieva Brante un citi. Vienus pieaicināja kā lokomotīves, citi paši pieklīda šajā vilcienā vagonā, jo tas prasīja mazākus pūliņus nekā iekāpšana citos, kuri tobrīd bija augstāki un ātrāk ejoši…
Jā, iespējams, sekojot manai vēlmei par fokusēšanos uz ideoloģiju un vēlētāju, Reģionu apvienība arvien būtu vien reģionālā līmenī, saskaldīta vai “izpārdota” tā brīža lielpartijām. No otras puses, kurš vairs atceras, kāda bijā tā ideja, kuru, ienākot Saeimā, pārstāvēja Kaimiņš, Bondars, Smiltēns, Brante?
Tāpēc tā otrā sajūta, uzzinot, ka nu arī Ieva Brante pametusi partiju, ir pat gandarījums. Lai pašlabuma meklētāji un politiskie pasažieri meklē sev piemērotāku un savām ambīcijām atbilstošu platformu, ļaujot Reģionu apvienībā atdzimt tās sākotnēji iecerētajām idejām! Jo cilvēki reģionos vēlas, ka ir kāds, kas viņus pārstāv politikā, vietējā un nacionālā mērogā.
Un tieši tāpat es priecājos par pašattīrīšanās procesiem citās partijās. Es esmu par ideoloģiju, par tās dabīgumu un tīrību! Ir svarīgi, ka ir savi priekšstāvji nacionāļiem un saskaņiešiem, progresīvajiem un liberāļiem, zemniekiem un rīdziniekiem. Diemžēl, mums Latvija arvien iztrūkst patiesi kreisas un nosvērti konservatīvas platformas. Ir svarīgi, lai katrs pats sevi politiski identificē, pēc tam atrodot sev piemērotākos domu biedrus! Bet, jo mazāk politiskā parazītisma, jo vairāk vietas idejām!
Un vēl, tas būtu par ļoti labi, ka Ievas Brantes piemēram sekoto arī citi. Vienalga - tāpēc, ka pietrūkst uzmanības, tāpēc, ka neredz konkrētajā partijā savu vietu, tāpēc, ka citā partijā ir labāks piedāvājums, tāpēc, ka jau tik daudz no politikas ir izsmelts. Svarīgākais, ka konkrētajā partijā ir vairāk vietas izpausties cilvēkiem, kas patiesi ir ieinteresēti attiecīgajā ideoloģijā un šo uzskatu pārstāvniecībai Latvijas politikā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru