Tāda sireāla un mazliet arī nolemtības sajūta… Iedomājos, ka skatos filmu par Latviju 1940.gada sākumā. Un tā vietā, lai steidzīgi stutētu aizsardzību, steidzīgi organizētu plānu, kā rīkoties dienestiem un cilvēkiem, tā, lai visi būtu siltumā un paēduši, piedzimuši, apbērēti un apčubināti, tā vietā ir ņemšanās par nesvarīgām pseido problēmām.
Jā, mums blakus šobrīd ir agresīvs kaimiņš, tāpat mums ir arī pašiem sava atklāta un neatklāta 5. kolonna, kuru vieni nenovērtē, citi pārvērtē, bet pat tie nav vislielākie draudi mums.
Karš Izraēlā (un septembrī notiekošais Kalnu Karabahā) tik parāda, kā tās kara liesmas sāk pārmesties jaunos plašumos.
Un dezorganizētā pasaulē izdzīvos vien tie, kas pašpietiekami spēj pastāvēt, kaut tik ilgi, lai vētrā varētu nostāvēt uz kājām. Jo jau pavisam drīz var būt arī tāds brīdis, ka Eiropai un ASV būs tik daudz savu vai citu likstu, ka ne par mums viņiem būs laiks tad domāt.
Un es ticu, ka Somija, Zviedrija un salīdzinoši mazā Dānija tiks ar sevi galā. Arī mēs to varam, ja vien tagad mērķtiecīgi to veicinātu, netērējot laiku Stambulas konvencijām, izglītības un veselības pārdalēm, un vēl daudz citiem līdzīgiem lēmumiem, kas cilvēkus Latvijā šķeļ, nevis vieno.
Un maz ticams, ka to visu var paveikt meitēns - administrators, kopā ar prezidentu, kas pusmūžā arvien jauneklīgi koķetē pats ar sevi. Bet, es neaicinu viņu mainīt, tik vien, ka ceru, ka arī viņi saprot šī mirkļa atbildību, arī to, ka mēs vēl varam paspēt nostiprināties, pat neskatoties uz to, ka esam laikā, kas tik ļoti līdzīgs 1940.gada sākumam…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru