Ir redzamais karš, tāds kā Ukrainā, bet ir arī neredzamais, bez frontes līnijām, bet cīnoties katram pret katru, lai iegūtu sociālo nozīmību, to, par kuru Dr. Jordan B Peterson runā kā par jauno pamatvajadzību.
Iespējams, šajos 80 gados, kopš 1943.gada, kad Abrahams Maslovs savā vajadzību piramīdā kā primārās definēja fizioloģiskās vajadzības un drošību, cilvēce ir attīstījusies tik tālu, ka individuālās fizioloģiskās vajadzības vairs nav tik ļoti apdraudētas, jo cilvēki arvien retāk mirst no bada, nosalšanas vai meža dzīvnieku saplosīšanas. Un viss ir sagrozījies kājām gaisā, jo novērtējums un piederībā ir veids, kā nepalikt atstumtam, bez darba un iztikas līdzekļiem. Citējot Dr Jordan B Peterson, neviena valūta pasaulē nav vērtīgāka par sabiedrības uzmanību…
Tad iedomājos, ka tagad būtu laiks jaunai klasifikācijai, vairs ne pēc iedzīvotāju ienākumiem, ne pēc slimīguma vai izglītības līmeņa, bet gan pēc uzmanības pietiekamības līmeņa. Kā to mērīt? Nezinu...
Bet redzu, ka ir:
1) nolemtie, tai skaitā tie, kas noniecina savu vērtību, arī tie, kam nav komunikācijas prasmes. Viņi no citiem neko neprasa, un arī citi par viņiem interesējas.
2) pašpietiekamie, kas uzskata, ka saņem savu uzmanības devu adekvāti un viņi arī nesūdzas, ka citi no viņiem prasa par daudz. Tā laikam varētu būt tā jauna vidusšķira, kurai būtu jānosaka tonis...
3) apdalītie, kas satraucas, ka citi no viņiem izsūc enerģiju par daudz, un tas var būt gan tāpēc, ka pašiem ar savu enerģiju tiešām nepietiek, gan arī tāpēc, ka to parazītu, kas meklē savus upurus uz enerģijas pārpilno rēķina, tiešām ir pārāk daudz.
4) parazīti, kas nepārtraukti ir badā un vēlas negausīgi vēl un vēl, pārtiekot no uzmanības pieprasīšanas un atņemšanas citiem, vienalga, enerģijas pārbagātiem, vai tiem, kam tiek atņemts beidzamais...
Un ko par šo visu domājat? Līdzīgi vai citādi novērojumi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru