Šis stāsts ir ne tik daudz par Izraēlu, bet vairāk par to, ko mums no tā tagad mācīties, paturot prātā, ka eskalācija Izraēlā, kas tagad pāraugusi jaunā karā, vēl ilgi ietekmēs arī mūs, turklāt, mūs tas var ietekmēt ļoti nelabvēlīgi.
Pirmais stāsts ir par informatīvo pašapmierināšanos. To tagad pārmet arī Izraēlā paši sev. Informatīvā kara apstākļos tika radīts mīts par necauršaujamo “Dzelzs kupolu”, par visur klātesošajiem Izraēlas specdienestiem, par Izraēlas armijas kaujas spējām. Taču izrādās, ka pašu radītai propagandai noticēja arī savējie, tie, kam bija jābūt modriem un visu varošiem.
Ļoti ceru, ka tā ir mācība arī mums, kam tik ļoti tīk pašapmierināties ar informācijas fragmentiem par muļķa krieviem, kuriem vairs nav ko ēst, nav kam karot, nav ar ko karot, nav kāpēc karot un tamlīdzīgi.
Propaganda, manuprāt, ilgtermiņā vislielāko postu nodara pret savējiem.
Otrais ir stāsts par to, ka daudzviet notiek sadzīvošana “pagaidu režīmā”, tai skaitā Izraēlā, kur vieni dzīvo bailēs no teroraktiem lielveikalos un iknakts raķešu uzlidojumiem, citi dzīvo sektoros un apmetnēs ar sapni par “Nāvi Izraēlai!”. Tas ir kā gruzdēšana, kuru var uzpasēt, bet pietiek ar mazu vēja brāzmu, lai visapkārt uzliesmotu ugunsgrēks. Un izskatās, ka abas puses ir piekusušas no šīs neskaidrības, abas ir gatavas upurēties, tai skaitā, lai zaudētu visu. No malas raugoties varētu šķist, ka vakar bija labāk nekā šodien, kamdēļ pašiem to visu bojāt. Un par šo mums būtu jāpadomā ne tikai Izraēlas kontekstā, bet arī tad, kad apzināti šūpojam Latvijas sabiedrību, kad esam tik pašpārliecināti, ka “Uzvara ir mūsu!” un zaudēt var tikai svešie…
Trešais ir stāsts par globālo drošības arhitektūru. Izraēla nav tikai mazs un svēts zemes pleķis Vidusjūras krastā, tas ir arī sadursmes punkts. Vai mēs (Eiropa un NATO) esam gatavi karot vēl citā frontē?
Skaidrs, ka no eskalācijas Izraēlā ieguvēji ir ne tikai tuvējie kaimiņi un Izraēlas izsenie pretinieki, bet arī Krievija. Arī Ķīna var izbaudīt, kā visi svešie viens otru vājina.
Un tas vēl ir jautājums, kas tagad būs citu lielvaru prioritāte - cīņa par Ukrainu, cīņa pret Krieviju vai cīņa par Izraēlu…
Ceturtais ir stāsts par Ukrainu. Nepārprotami, notiekošais Izraēlā tagad būs ziņa nr.1. Ja tas atrisināsies ātri, tad Ukraina nepaspēs tik ātri pazust no ziņu plūsmas, bet ja problēmas Izraēlā ieilgs, interese par Ukrainu var noplakt tāpat, kā sen vairs neviens nesatraucas par to, kas un kā notiek Kalnu Karabahā un daudzviet citos pasaules karstajos punktos. Kamēr ir sasaiste, ir uzmanība un palīdzība, bet ja vien būs iespēja no tās nelaimes izkāpt, daudzi šo iespēju izmantos, pat ne Ukrainas dēļ, bet emocionāla paguruma dēļ.
Piektais ir stāsts par mums pašiem, Latvijā. Jau šobrīd mēs dzīvojam pasaulē, kas ne vienmēr izprata mūsu pozīciju, mūsu bažas un fobijas. Mēs bijām patriotiskāki par ukraiņiem, ne tik ļoti ukraiņu dēļ, bet bailēs no līdzīga scenārija un arī atceroties savu vēsturisko pieredzi. Mēs šausmināmies par Krievijas sportistu iespējamo piedalīšanos 2024.gada Paralimpiskajās Spēles, šausmināmies par UEFA un FIFA pieņemtajiem lēmumiem. Kamēr Ukrainas fronte bija galvenā ziņa un Putins galvenais dēmons, mēs bija saprasti un savējie, taču pieaugot saspīlējumam citās vietās, aizsākoties jauniem kariem, interese noplaks arī par mūsu nostāju. Ko mums tāda brīdī darīt? Runāt vēl skaļāk? Bet varbūt nevis runāt, bet intensīvi strādāt pie tā, lai mēs būtu vēl drošāki un pasargātāki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru