Paldies LTV Ziņu Dienests raidījuma "De Facto" žurnālistiem, arī Linda Mūrniece un citiem par šī jautājuma aktualizēšanu! Tas ir kā mudinājums arī man izpaust savu sāpi par sabiedrisko attiecību nozarē notiekošo. Manuprāt, ir trīs galvenās problēmas, kas ļoti ietekmē sabiedrisko attiecību biznesu Latvijā.
1) Žurnālistu un mediju pērkamība.
Un šo pērkamību stimulē ne jau paši žurnālisti, pat ne tādi sabiedrisko attiecību darboņi kā Gints Feders, bet gan klienti un pasūtītāji. Savā 30 gadu profesionālajā pieredzē tik bieži esmu saskāries ar klientu prasībām, ka viņus neinteresē padomi, arī ne rīcība, viņus interesē tikai garantētās publikācijas norādītajā vietā un laikā. Bieži tāpēc esmu neturpinājis sadarbību. Ja negrib veidot attiecības, tai skaitā ar mani vai pašiem ar sevi, lai dodas pie prostitūtām, kas vienmēr garantē "Laimīgās beigas"…
2) Valsts institūciju sačakarētais darba tirgus.
Valsts pārvaldē šobrīd nebūt tie spējīgākie, tik vien, ka politiski pareizākie sabiedrisko attiecību speciālisti (padomnieki un konsultanti) saņem trīs un pat vairāk tūkstošus. Turklāt, nekāda iekšēja vai ārēja kontrole par kvalitāti vai lietderību. Kā lai es šādos apstākļos motivēju speciālistus privātā organizācijā strādāt lietderīgāk? Normāli būtu, ka privātā biznesa saņem vairāk, jo tur arī vairāk jāstrādā, ir mazākas garantijas, ir mazāk prestiži nekā valsts sektorā. Turklāt, ne mazāk svarīgi, ka tie privātie ir tie, kas ar saviem nodokļiem rada to naudu, ko pēc tam maksāt valsts pārvaldē. Taču pie mums, gluži kā sliktās pasakās par sliktajiem valdniekiem, kuri negausīgi izsūc no pavalstniekiem tik daudz, ka beigās nav no kā un ko izsūkt…
Jā, zinu to argumentu, ka arī privātiem, lai motivētu darbiniekus, vajadzētu pašiem maksāt vairāk. No kā? Nepārtraukti ceļot cenu, kas ietekmē arī gala produkta cenu? Un pēc tam šausmināties par inflāciju? Jā, to var atļauties, ja nozīmīga biznesa daļa ir saistīts vien ar budžeta un fondu apgūšanu. Mums jau tagad tā biznesa vide ir gluži kā padomju laika ekonomika, kas pārmērīgi atkarīga no budžeta naudām. Līdzšinējos 30 profesionālos gadus esmu centies izvairīties un ceru tāpat izvairīties arī turpmāk no piezīšanās valsts budžetam un fondu līdzekļu apguves. Tā nav joma, kurā es redzu pievienoto vērtību un lietderību no savas darbības.
3) Šarlatānisms un neprofesionālisms.
Abi augstāk minētie faktori ietekmē sabiedrisko attiecību pakalpojuma kvalitāti. Klients vēlas garantēto publikāciju, kuru "speciālists" sasola, blefojot, bet pēc tam izdomā visādas atrunas. Tiek piedāvāti visvisādi ārišķīgi produkti, citkārt tos arī nopērk, tik pēc tam saprotot bezjēdzību. Vēl arī tie gadījumi, kad sabiedrisko attiecību speciālisti apzināti rada problēmas, kuras pēc tam piedāvā risināt, gluži kā bandīti. Un šādos apstākļos sabiedrisku attiecību speciālists daudziem asociējas nevis kā lietderīgs palīgs, bet gan kā nevēlama nasta, liekēdis, shēmotājs un šarlatāns, kā problēma, no kuras labāk izvairīties…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru