Tas stāsts par "Auksto zupu" nemaz nav tik nevainīgs, bet norāda vienlaicīgi uz latviešu kūtrumu un kurnēšanu, kā arī uz lietuviešu iedzimtajām ambīcijām, kas citkārt ir palīdzējis kronēt savu karali, apgūt teritorijas no Baltijas līdz Melnajai jūrai, izveidot savas tirdzniecības un loģistikas ķēdes šodien, sapņot un piepildīt reālus sapņus.
Arī man tas bija liels pārsteigums, vēl pirms Maidana un kara, Kijivas centrālajā laukumā lietuviešu restorānā “Cili Pizza” vietēja ukraiņu viesmīle karstā dienā man piedāvāja pagaršot "Lietuvas auksto zupu”. Ko? Man, latvietim, piedāvā pagaršot auksto zupu, turklāt to vēl nodēvējot par lietuviešu?
Lietuviešiem tas ir izdevies! Jau daudzviet Pasaulē šo ēdienu, kas ir neatņemams Latvijas vasaras virtuvē, sauc par Lietuvas auksto zupu. Un mēs, Latvijā, kā tādi neveiksminieki, turpinām purpināt pie sevis, ka tā jau nemaz nav Lietuvas, bet arī Latvijas zupa. Un tieši tāpat arī citkārt, "ja gribētu, varētu paši sabūvēt savu Maxima, varētu paši darboties labāk, ražīgāk, naudīgāk nekā lietuvieši, ja vien “valdība prastos palīdzēt, krievi netraucētu, nebūtu tik postošas padomju okupācijas sekas, slikti laikapstākļi un nepareizas astrologu prognozes".
Ar Lietuvas auksto zupu viss jau nokavēts, lai gan arī te vēl var pozicionēties. Lai lietuvieši paliek ar savu zupu, kurā nav ne kripatas no gaļas, bet tā vietā tiek “iesmērēts” vārīts kartupelis uz atsevišķa šķīvja. Toties Latvijas aukstāja boršā ir mazliet vairāk etiķis, cīsiņi, desiņas, frikadeles vai gaļas gabaliņi, ir puse no varītās olas, un nav nekāda papildus šķīvja ar vārīto kartupeli. Latvijas aukstais borščs ir daudz garšīgāks, veldzējošāks un sātīgāks!
Jā, var palīdzēt arī valsts, piešpricējot naudu pētījumiem vai kampaņām, taču var arī bez tā, jo tās oficiālās kampāņas ar savu sintētiskumui citkārt vēl vairāk atsvešinā. Kampaņas nestrādā, ja vēstījums neiesakņojas pie vietējiem. Un citkārt nav nepieciešamas kampaņas, jo dabiski iesakņojušies informatīvie mudinājumi paši izplatās strauji un plaši.
Jāsāk ar to, ka Latvijā paši sinhronizējamies, pašorganizējamies, vienojamies, bet pēc tam ļaujot vēstījumam plūst un plūkt laurus. Sēžam ratos, nevis velkam gan zirgu, gan ratus!
Un ja ar Lietuvas aukstu zupu konkurēt ir jau pagrūti, tad Latvijas maizes zupa arvien var būt kā Latvijas kulinārijas zīmols, tāpat kā Latvijas sāļais biezpiens vai Latvijas siļķe ar biezpienu.
Bet ne par ēdienu un tā nosaukumiem ir šis stāsts. Tas ir tikai piemērs. Gribētos, ka tas būtu kā pamudinājums citās jomās vienoties, apņemties, izdarīt un izbaudīt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru