Es tiešām jūtos dīvaini to sakot Izraēlas šausminošās traģēdijas gadadienā, traģēdijas, kas tik daudz ir paspējusi ietekmēt Pasauli. Bet, tas ka Eiropā arvien var norisināties gan atbalsta mītiņi Izraēlai, gan arī atbalsta mītiņi palestīniešiem, norāda, ka brīvība vēl ne visur ir nomērdēta pēc Covid un maskējoties ar karu Ukrainā un Izraēlā.
Un tas, ka es ar sirdi atbalstu ebrejus un Izraēlu, nedod man tiesības neļaut par sevi atgādināt arī Palestīnas valsts piekritējiem, kaut tāpēc vien, ka arī Latvija un Eiropas valstis vismaz formāli oficiāli atbalsta divas valstis, tai skaitā Palestīnu.
Un tas, ka esmu sevi pārliecinājis par to, ka Izraēlas veiktā bombardēšana Libānā ir pašaizsardzība, bet Krievijas veiktā Gruzijas vai Ukrainas bombardēšana ir agresija, nedod man tiesības neļaut protestēt tiem, kas domā citādi.
Es tiešām priecājos, ka arī Latvijā ir gan praidi, gan krustaceļi, ka par savām tiesībām runā krieviski nerunājošie latvieši un Latvijā dzīvojošie krievi. Un zīmīgajā 7.oktobrī es priecājos, ka Latvijā tiek atbalstīta Izraēla, neskatoties uz citkārt tik izplatīto ksenofobiju, bet vienlaicīgi cilvēki protestē pret Izraēlas radītajām ciešanām palestīniešu un libāniešu civiliedzīvotājiem.
Lai dzīvo brīvība!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru