Jā, vēlēšanas Krievijā ir teju kā balagāns. Tā ir parodija par vēlēšanām, taču nebūt ne smieklīga. Ir liegta iespēja kandidēt opozicionāriem, tai skaitā dažus turot apcietinājumā, citus emigrācijā. Ir radīti apstākļi rezultātu falsificēšanai. Vēlēšanas notiek okupētās teritorijās. Nav notikušas priekšvēlēšanu debates, kam būtu jābūt kā neatņemamai vēlēšanu procesa sastāvdaļai. Tiktāl par Krieviju, kur viss ir skaidrs…
Un ir starptautiskas institūcijas, uz kurām atsaucas starptautiskā sabiedrība, vērtējot vēlēšanu leģitimitāti. Arī pats esmu bijis kā novērotājs vēlēšanās Baltkrievijā, Gruzijā un Armēnijā, arī Putina pirmajās vēlēšanās pirms 24 gadiem. Saskaņā ar novērotāju liecībām, piemērām, pirmās vēlēšanās Krievijā tika atzītas par leģitīmām, bet beidzamā laika vēlēšanas Baltkrievijā nē, līdzīgi kā beidzamās vēlēšanās Krievijā.
Diemžēl, jaunāko laiku pieredze mudina domāt par to, vai un kādi ir demokrātisko vēlēšanu standarti, kādas ir konsekvences.
Jā, mēs 2021.gadā atkal neatzinām Lukašenko ievēlēšanu. Un tālāk? Formāli ar viņu nebūtu pieklājīgi tikties un apspriesties. Atceramies kaut neseno pieredzi ar Merkeles iniciatīvu apspriesties ar Lukašenko, un kādus tik pārmetumus nenācās uzklausīt Merkelei. Tikmēr neformāli visu laiku notiek kontakti ar viņu, cenšanās viņu iesaistīt darījumos gan no Eiropas, gan ASV. Un man ļoti nepatīk tā divkosīgā pieeja, kuru it kā asociē ar ASV prezidentu Franklinu Rūzveltu, kurš komentējot Nikaragvas diktatoru Anastasio Somosu, esot teicu, ka “viņš, protams, ir kuces bērns, bet mūsējais.” Par to vēl vēsturnieki strīdas, vai tieši tā teica Franklins Rūzvelts, jo pēc tam līdzīgi, bet citos apstākļos, esot teicis arī ASV prezidents Ričards Niksons, taču tā divkosība, kad svarīgākais ir “savējie”, nevis principi, ir turpinājusies arī pēc Rūzvelta un Niksona, turpinās arvien, toksiski barojot Krieviju un konflikta platformu.
Vai mēs esam gatavi visus tos pašus argumentus, kurus izmantojam pret svešo Putinu, ņemt vērā arī vērtējot savējos? Vai visi, kas vēlējās, ir pielaisti pie vēlēšanām, tai skaitā Eiropas parlamenta vēlēšanām Latvijā tagad? Piemērām, tā pati Krievu partija netika līdz vēlēšanām tāpēc, ka nevarēja atvērt kontu kādā no Latvijas bankām, kas, manuprāt, pats par sevi ir kliedzošs fakts. Jā, formāli paši vainīgi, zinu, ka daudzi par to tīksminās, uzskatot teju par demokrātijas uzvaru, neapzinoties, ka šodien tā izolējām no vēlēšanās ne savējos, bet rīt šāda pati “tradīcija” var ietekmēt arī savējos. Un tikai tad, kad darīs pāri mums, tika tad sāksim apelēt pie demokrātijas, tiesiskuma, taisnīguma?
Ir cilvēki, kuriem liedza iespēja kandidēt, jo viņi notiesāti par to, ka izplatījuši “nepareizus” faktus vai apgalvojumus, piemēram Covid-19 laikā. Jā, formāli viss ir pat likumīgi, jo tādi redz likumi, bet pēc būtības nav lielas atšķirības starp dziesminieku Ansi Bērziņu, kas nelaikā atradās Vecrīgas grautiņos, dzejnieku Aivi Vasiļevski vai kādu no Krievijas cietumos iespundētajiem opozicionāriem, kuri arī sēž ne jau par to, ka bijuši pret Putinu, bet katram piemeklēts cits pants, tai skaitā par huligānismu, mahinācijām un ko tik vēl ne.
Arī es baidos no krievu provokatoriem Latvijā, baidos no blēdīgiem manipulatoriem soctīklos, bet tas nav pamats, lai ierobežotu citiem brīvību balotēties vai balstot. Tāpat es baidos no Vācijas radikāļiem, taču klausoties, ka pat Vācijā pilnā nopietnībā apspriež šobrīd populārākas partijas aizliegšanu, mani vairāk sāk biedēt nevis vācu radikāļi, bet šādi “demokrātijas sargātāji”.
Kontekstā ar vēlēšanām Krievijā, ir jānosoda netīrība Krievijā, netīrība Baltkrievijā, bet ar mērķi pašiem būt tīriem un vēl tīrākiem, nevis skaļi bļaustīties par netīrību citur, lai paši tādējādi kompensētu netīrību pie sevis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru