Tā krievu spēja pašiem sevi apmānīt citkārt ir apbrīnojama, citkārt nožēlojama... Taču, kamēr mēs te runājām par to, ka viņi tur "raud un kož pirkstos", viņi sevi uzmundrina, ka "ne visi pat Eiropā ir novērsušies, nemaz nerunājot par pasauli"...
Jau bija tās dīvainās spēlēs Kazaņā, tagad tiek runāts par "Labas gribas spēļu" atjaunošanu. Esmu pārliecināts, ka būs vēl visvisādi mēģinājumi, gan ar mērķi ietekmēt Rietumus, gan arī ar mērķi uzmundrināt savējos sportot un attīstīties.
Tikmēr mēs no 21.marta varēsim savā naidnieku sarakstā piepulcināt arī Serbiju, no 25.marta arī Paragvaju. Mēs leposimies ar savu stingro nostāju, kamēr Krievija, blēdīgi smīnot, leposies ar pieaugumu savā "sadraudzības" valstu sarakstā.
Un katrs mūsu solis veicinās jaunus pretsoļus, līdzīgi kā mūsu pusē reaģēsim uz katru jaunu Krievijas rīcību. Un tā tas var turpināties mūžīgi...
Es neaicinu atgriezt Krievijas sportistus olimpiskajās spēlēs, Eiropas un Pasaules čempionātos, gan tāpēc, ka šādi mēs paužam savu nostāju, gan tāpēc, lai neizraisītu jaunus demaršus un līdzsvara sabrukšanu, jo šobrīd izolētās ir tikai divas valstis, bet ja Krieviju un Baltkrieviju atgriež apritē, tad boikotētāju skaits var būt daudz lielāks un nozīmīgāks. Es ceru, ka šīs divas valstis būs vienīgās izstumtās.
Bet vienlaicīgi es gribu saprast, vai un kāda ir ilgtermiņa stratēģija. Kad, kā un ar ko tas beigsies? Vai un kā mēs paši no tā plānojam iziet ārā? Gribētu, ka mūs virza nevis emocijas, bet mērķtiecīga un pārdomāta rīcība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru