Man tomēr ir jautājums. Nē, tas nav kā pārmetums. Bet gribas izprast…
Vai man tā tikai liekas, ka Latvijā atvadīšanas no Alekseja Navaļnija bija pārāk formāla un vēsa? Atšķirībā no citām Eiropas valstīm, tai skaitā Lietuvas. Jā, Latvijā bija ziņas medijos, pat ne tik daudz par Alekseju Navaļniju, bet vairāk par to, kā neatdod līķi, neļauj apbērēt un to, kā citi komentē Putina vainu notikušajā. Jā, bija politiķu tvīti un posti, LTV pat paspēja vēlreiz atrādīt oskaroto filmu. Bet es tik un tā Latvijā nesajutu emocijas un cilvēcību. Kāpēc?
Jo latviešiem viņš tik un tā bija krievs, kas mīlēja Krieviju, cerēja uz pārmaiņām savā Krievijā, tādējādi neierakstījās plūsmā pret visu krievisko? Mēs negribam pārmaiņas Krievijā? Tiešām ceram uz izdedzinātu tuksnesi? Mums nepietiek ar vēršanos pret Putinu, Kremļa, nacistisko un fašistisku politiku? Mums nepatīk Aleksejs Navaļnijs, jo nebeidza katru savu frāzi cietumā ar saukli “Slava Ukrainai!”? Ja nav par Krievijas sabrukšanu, tātad “impērists”? Un nepietiekoši skaļi nosodīja vietējos krievus?
Un kā ar vietējiem krieviem? Negrib pieķerties Putina un Kremļa pretiniekiem, jo klusībā cer, ka Putina un Kremļa atbalsts varētu noderēt? Jo aktuāls no krieviskā ir tikai lokalizētais, taču Navaļnijs neaktualizēja jautājumus par krievu valodu un krievu tiesībām? Arī Latvijas krievi pārņēmuši sliktāko no latviešiem, ka mūsu ienaidnieka ienaidnieks ir mūsu sabiedrotais, kā arī mūsu sabiedrotā ienaidnieks ir arī mūsu ienaidnieks?
Tas ir jautājums par spēju atšķirt graudus no pelavām, spēju vienoties ap nozīmīgo, nevis atšķirties ar sekundāro.
Rīgā tikko pārdēvēti ielu nosaukumi, tai skatā Maskavas, Puškina, Ļermantova, Gogoļa, Turgeņeva, Lomonova, senāk pārdēvējot arī Valentīna Pikuļa, Mstislava Keldiša un Staraja Rusas ielas. Taču Rīgā arvien ir Saharova iela, Dudajeva gatve, biroja rosinājums arī Antonijas ielu pārdēvēt par Ņemcova ielu. Un Aleksejs Navaļnijs neklasificējās? Pārāk jauns? Izdarījis mazāk nekā Saharovs, Dudajevs vai Ņemcovs?
Skumji, ka nespējam svarīgo novērtēt jau uzreiz! Jo esmu pārliecināts, ka Aleksejs Navaļnijs noteikti vēl ilgi būs globāla ikona un zīmols, kas pēc nāves būs arvien spēcīgāks. Šādas personības, kuru veikums vēl vairāk tiek izgaismots ar tik traģisku finālu, ir ļoti reta parādība. Viņš būs vienā slavas zālē ar Če Gevaru, Mārtinu Luteru Kingu, tiem, kurus mēs šodien atpazīstam kā leģendas, bet Aleksejs Navaļnijs bija mums tiešraides pogas attālumā, daudziem arī klātienē pazīstams. Un viņš noteikti tiks kanonizēts, iespējams, to gaidīs tikpat ilgi kā Krievijas cars Nikolajs II…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru