Ja es būtu politiķis, un ja man būtu tā iespēja izvēlēties, tad kultūras ministrs būtu tas amats, ko es iekārotu visvairāk, jo tas ir amats, kurā radošs politiķis var ieguldīties visvairāk, redzot savas politikas taustāmos augļus.
Līdz šim kultūras ministrs bijis tāss otršķirīgs naudas tērētājs, lentīšu griezējs, naudās trūkumā nonākušo mierinātājs un tāds kā “jumts” muzejiem, teātriem, kino un dziesmusvētkiem, tagad arī mediju naudas pārdalē. Un tā tas bija arī tāpēc, ka tā bija izdevīgi nozarei, kas tādējādi būtībā vadīja ministriju, nevis ministrija vadīja nozari, un tā tas bija izdevīgi arī ministrijai, jo tad nav jādomā un jāuzņemas atbildība par to, ko un kā darīt.
Bet šajos laikos, manuprāt, kultūras ministrs ir tas politiķis, kas visvairāk var ietekmēt procesus sabiedrībā. Jo kultūra sākas un beidzas ne jau muzejos, teātros, koros un deju kolektīvos. Kultūra vispirms ir tas, kas mūs vieno, tas, ar ko mēs Latvijā atšķiramies no citām tautām. Kultūra ir ir Latvijas (var saukt to arī par latviskās) platformas veidošanu, kurā integrēties pašiem un integrēt citus.
Kas ir tas, ar ko mēs atšķiramies no citiem? Ne tikai no krieviem, bet arī lietuviešiem un igauņiem? Tikai ar valodu un robežstabiem? Tas taču ir daudz par maz!
Bija viens unikāls latviešu projekts - Jāņu svinēšana, bet tas ir sačakarēts, jo sen vairs nav tās līgošanas tradīcijas, kāda tā bija manā bērnībā, kad visa saime pulcējās pie ugunskura, bet nākamā dienā viss satiksmes autobuss no Valmieras uz Rīgu dziedāja tautas dziesmas. Dziedam un jautrojamies tāpēc, lai sagaidītu saullēktu? Nē! Alus uz šašliks ir kā pašmērķis. Labāk, turklāt, neko vairs nerīkot pašiem, bet labāk aiziet uz pašvaldības sarīkoto zaļumballi, kas ne ar ko neatšķiras no rokfestivāla, tik vien, ka dažubrīd kāds vietā un nevietā noķērcas “Līgo!”. Bet, ja būtu ministrs ar vīziju un iniciatīvu, tad rūpēties, lai Jāņi nedegradētos, veicinot tradīcijas atjaunošanos tās sākotnēji latviski romantiskajā veidolā.
Un vārda dienas svinību kultūra? Arī tā bija Latvijas unikalitāte. Tagad, jā, ir arvien pieejami kalendāri ar vārda dienas ierakstiem, ir iespēja apsveikt Facebook vai whatsapp grupās... Un kur tā neaicinātā sveikšana? Kāds ir vārda dienas tradīcijas skolās, darba kolektīvos, ģimenēs? Arī vārda dienu tradīcija ir jākopj…
Un Ziemassvētki? Atminos foršo Egila Zirņa joku, ka Ziemassvētkos mēs svinam Ziemassvētku vecīša dzimšanas dienu… Atminos arī Jāņa Streiča repliku, par neizpratni, kā klusajā Ziemassvētku vakarā var rīkot skaļas svinības ar dāvanām? Jā, vai mums Latvijā ir kaut viens uzstādījums par to, kā mēs Latvijā svinam Ziemassvētkus, Lieldienas, Zinību dienu, Mātes dienu, Tēvu dienu, 18.novembri u.c. Tradīcijas nevar atstāt novārtā, jo tad, ja mēs tās nepārvaldīsim paši, tad šo organizēšanas un transformēšanas procesu stihiski pārņems globālāki vadītāji. Tāpēc mums ir skaidrs, kā jārīkojas Helovīna vai Valentīna dienas svētkos, bet vai nezinām, kā rīkoties tradicionālos latviešu svētkos.
Nesen biju bēru mielastā. Sanāca visi kopā, sākumā ēda buljonu, tad kotletes vai karbonādes, tad desertu un visbeidzot dzēra kafiju. Runājās, aprunāja radus, aprunāja valdību, bet galda galā skuma tuvākie radi - bērni, mazbērni, brāļi un māsas… Un man vēl tagad tā kotlete rīklē iestrēgusi, jo nebija neviens, kas pateica par aizgājēju pirmo tostu, attiecīgi nebija arī otrā, trešā un desmitā… Arī es neiedomājos, jo gaidīju, kad to iesāks kāds no it kā tuvākiem radiem, bet kad tālāk atbraukušie jau sāka doties prom, bija par vēlu… Kam bija jāiesāk? Citās tautās šādas lietas ir strukturētas tradīcijās, ka pirmais uzrunu saka, piemērām, vecākais no klātesošajiem, vai brālis, vai dēls, vienalga kas, bet tā, ka ikkatram ir skaidrs, kas jādara un nav šādas neveiklās situācijas.
Kapu kultūra, kā zināms, arī viena no Latvijas unikālajām tradīcijām, bet arī te nekas nav skaidrs… Šovasar paviesojos pāris kapu svētkos. Vieni sabrauc pirms svētku sākuma un pazūd, citi sabrauc vien tad, kad “pārējais bars jau prom”. Un pat ja es gribētu izprast, kā latvieši svin kapu svētkus, kādas ir tradīcijas svecīšu vakarā u.c., kur man to smelties? Ir Kultūras ministrijas “pasūtījums” par to runāt TV, medijos, kino, literatūrā?
Un runa nav tikai par lieliem svētkiem, bet arī par nacionālām tradīcijām, bet varam to saukt arī par īpatnībām. Jo kultūra ir arī tas, kā mēs komentējam rakstus, tai skaitā šo, arī tas, kā mēs kontaktējam ar kaimiņiem, darba kolēģiem, nepazīstamiem cilvēkiem transporta, veikalā, uz ielas, arī tas, kā mēs rakstam, kad un kā atbildam.
Par ko savulaik Džonatana Svifta “Gulivera ceļojumos” cīnījās Lilliputa un Blefusku? Par to, kā pareizi ir sasist Lieldienu olu - ar strupo vai aso galu… Bet tam ir nozīme, jo tā ir identitāte. Ja nav identitāte, tad nav arī motivācija aizstāvēt. Es netaisos karot ne par Rinkeviču, ne par Kariņu vai Siliņu. Tas, par ko cilvēki visā pasaulē ir gatavi karot, tai skaitā arī es, ir par to, ka neviens svešais man neliegs arī turpmāk dzīvot saskaņā ar savām, nevis svešām tradīcijām, tai skaitā precēties, sagaidīt ģimenē pirmdzimtos, svinēt bērnu pirmo un pēdējo skolas dienu, sagaidīt Jaungadu, svinēt Lieldienas, Jāņus, pirmo darba dienu un izvadīšanu pensijā.
Ja nav savas kultūras un tradīcijas, tad nav arī motivācijas jebko aizstāvēt. Tieši tāpēc, manuprāt, kultūras ministrs ir stratēģiski daudz nozīmīgāks par jebkuru citu ministru, pat par premjeru vai Valsts prezidentu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru