Latvijā pietrūkst sarunas, diskusijas, izrunāšanās, izskaidrošanās. Sarunas nekas nevar būt par maz, pat tad, ja ūdens smeļas mutē. Tāpēc ir svarīgi, ka ir sarunu festivāli, tādi kā "Lampa". Un vēl ir svarīgi, ka ir tādi pasākumi kā “Politiķu cepiens”, apgūstot latviešiem netipisko pasmiešanos par sevi, kas citkārt tik ļoti pietrūkst un bremzē, jo ar stīviem muskuļiem nevar ātri un tālu paiet.
Jā, diskusiju bija daudz. Nepiekrītu, ka to bija pārāk daudz, jo, redz, visu nevarēja paspēt uz vietas aptvert. Bet ir taču video. kas būs skatāms pēc tam. Svarīgākais, lai paši diskutētāji tiek pie atziņām, lai ir kvalitatīvs video saturs, kuru pēcāk rādīt.
Es tā arī nevienu no programmas punktiem nenoskatījos no sākuma līdz galam, izņemot Latvijas un Kamerūnas basketbola spēli "Bite" & "TV3" stendā, pilnībā noskatījos arī “Politiķu cepienu”. Parējās diskusiju teltīs ienācu uz mirkli, ja ieinteresēja, tad paliku ilgāk, ja ne, tad gāju tālāk. Žēl, ka nenomērīju, cik kilometrus nogāju šajās divās dienās pa Cēsu pils parku.
Īpaši paslavēt vēlos “Politiķu cepienu”, kuru klātienē skatījos pirmo reizi, bet iepriekšējos biju redzējis video. Priecē, ka jau parādās tādi joki, kas liecina par spēju pasmieties par sevi, nevis tikai par Ždanoku, krieviem, Šleseru, vai akcentējot lamuvārdus un ģenitālijas. Labu sākuma kamertoni iedeva Jānis Skutelis, pasmejoties par festivāla programmu, rīkotājiem un sanākušajiem.
Jā, arvien neiztika bez “pimpis”, “dirsa”, “nahuj” un “bļaģ”, laikam tikai sieviešu dzimumorgānu izsmiešana šogad izpalika, taču arvien publiku, diemžēl, visvairāk priecēja “Šlesers ir pimpis”, nevis kāds no kvalitatīvajiem jokiem. Taču labā ziņa ir tāda, ka šogad bija jau vairāk asprātīgu un smieklīgu, nevis rupju un aizvainojošu joku. Tā tupināt!
Vēl gribu paslavēt Hosamu Abu Meri, jo viņa atbildes “cepiens” bija formātam visatbilstošākais, ar paškritiku, ar jokiem par sevi, satuvinot sevi ar daudziem vēlētājiem vairāk nekā nopietni teksti nenopietnā vidē. “Cepinātāju” joki par Igoru Rajevu bija smieklīgi, kamēr paša Igora Rajeva “atcepināšanās” bija izgāšanās. Viņam paveicās, ka bija pirmais, attiecīgi tā piedeguma smaka līdz pasākuma beigām bija jau izplēnējusi. Elīnas Pinto atbildē arī bija pārāk daudz nopietnības, pārāk maz joku, taču jāņem vērā, ka viņa bija savā progresīvo auditorijā, tāpēc varēja justies brīvāk nekā Linda Liepiņa, kuras “cepšanā” bija visvairāk aizvainojošo joku, bet viņas pašas atbildes bija kā tests auditorijas briedumam diskutēt “cieņpilni” un “iekļaujoši”.
Uz vietas no rīkošanas viedokļa man patika viss. Ēdiens, saldējums, kafija un dzērieni bija pietiekamā daudzumā un izvēlē, arī cenas adekvātas. Ļoti labi!
Te arī piecas lietiņas, par kurām es mudinātu padomāt citus gadus.
Pirmkārt, varēja būt lielāka aprīkotā brīvā zona, kurā apsēsties, pārdomāt, parunāt ar satiktajiem. Jā, to varēja arī pie katras no teltīm, taču tie cilvēki, kas telts malā savā starpā priecājās par atkalredzēšanos, man nedaudz traucēja uztvert teltī notiekošo, savukārt tie, kas pļāpāja uz šaurā gājēju celiņa, traucēja satiksmi. Risinājums, kā jau ieminējos, būtu vairāk aprīkotas brīvās zonas.
Otrā lieta, kas mazliet pietrūka, bija operatīva informācija par autostāvvietām. Piektdien man tas nebija nepieciešams, jo atbraucu ar vilcienu (paldies par šiem speciālajiem reisiem), bet sestdien braucu ar auto, turklāt no Stalbes puses, kad Cēsu ielu nezinātājam ir pagrūti izprast, kā caur slēgtajām ielām nonākt pie stāvvietām augšā. Turklāt, apskatot kartē, stāvvietas bija izmētātas, nav skaidrs, vai tur vieta tik dažiem vai simtiem auto, arī baidījos pa šaurajām un daudzviet arī noslēgtajām ieliņām manevrēt no viena stāvlaukuma uz otro. Nebija arī neviens, kam pajautāt. Jā, paveicās, ātri atradām vietu centra ielas malā. Iebraucot pilsētā redzēju lielu pasākuma stendu, tur būtu noderējusi norāde nevis par sponsoriem, bet uz tuvāko stāvvietu. Jāņu brīvdienās, kad ar auto biju Leipcigā uz futbolu, tur tā arī bija, ka jau iebraucot Leipcigā bija sveicinošs plakāts ar aicinājumu novirzīties uz Leipcigas izstāžu centra stāvvietu kompleksu.
Trešais ieteikums būtu par programmas navigāciju. Iespējams, ka programmā es kaut ko palaidu garām, jo nebija viegli šādu daudzumi viegli uztvert, jo īpaši telefonā. Pietrūka navigācija ar tēmām vai rubrikām, piemēram, ārpolitika, finanses, izglītība, Ukraina, jo īpaši tāpēc, ka daudzi diskusiju nosaukumi bija pārāk radoši samudžināti. Uzspiežot saiti uz runātāju, varēja atrast, kādos pasākumus viņu vēl var meklēt, bet, atrodot interesantu diskusiju par mediju saturu, man bija grūti atrast norādi uz citu līdzīgu diskusiju. To citkārt vārētu atrasināt ar sadaļas “Tēma” pievienošanu katram no ierakstiem.
Ceturtais ieteikums ir par “pieejamību”. Nebūt nav jābūt ratiņkrēslā, lai izbaudītu grūtības nokļūt no augšas uz apakšu un atpakaļ. Redzēju mocāmies cilvēkus ar kruķiem, arī vienkārši vecāka gada gājuma kāpējus. Ņemot vērā lielo brīvprātīgo atsaucību, citus gadus noderētu miniauto, kādi pārvietojas golfa laukumos. Atceros, kā vēl nesen 3.Lielajā koncertā ar tādiem Mežaparkā veda māksliniekus uz un no skatuves. Tāds varētu kursēt arī no augšas uz apakšu. Par cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem bija padomāts, šobrīd, kad tehnoloģijas pieļauj šādu transkripcijas operatīvi, tikai slinkums varētu atturēt to izmantot. Un arī labām dzirdošiem viss bija labi dzirdams. Pārmest varētu par vizuālo materiālu pieejamību. Es pieļauju, ka vairums no satura veidotājiem ir jauni cilvēki ar vecuma neietekmētu redzi, taču pat es ne visus tekstus ar tiem mazajiem burtiņiem, jo īpaši telefonā, biju spējīgs salasīt…
Un piektā, taču vissvarīgākā lieta ir par moderēšanu. Nedaudz parunāju ar brīvprātīgajiem jauniešiem, kas vāca ziedojumus. Viņiem esot biju īpaša apmācība. Ļoti pareizi! Bet tas, kas man pietrūka, ir šāda pati apmācība vai vadlīnijas visiem diskusiju vadītājiem. Es saprotu, ka tās visas ir personības, kuras apmācīt būtu grūti, taču ir lieta, kas man šķita uzkrītoši, ka daudzās teltīs pietrūka satura virzīšana, pieturēšanās pie tēmas, koncentrēšanas uz tēmu, vienojošā meklēšana. Es saprotu, ka nav viegli būt vienam no moderatoriem, vienlaicīgi ar citiem 62 teltīs, kur vienubrīd ir pārbāzts un gribās pateikt visu, kas sakrājies, bet citā teltī ir tikai daži klausītāji un nav skaidrs, kam un par ko te vispār runāt. Un šādos gadījumos ir tik svarīgas vadlīnijas, atgādinot, ka ir video ierakstos, kuru pēc tam rādīs TV, ka ir svarīgi, lai pēc katras diskusijas ir rezumē, svarīgi, lai visi runātāji tiek koncentrēti uz tēmu, nevis paši moderatori aizvirza prom no tēmas, svarīgi, ka moderators cenšas iedrošināt runātājus, izvilkt no viņiem vairāk, nevis uztiepj savu viedokli vai akcentē savu klātbūtni. Dažas diskusijas man neļāva izbaudīt moderatori ar savu darbību vai bezdarbību. Bija arī diskusijas, par kurām biju vīlies, jo nosaukums mulsināja ar dziļāku vai kvalitatīvu piedāvājumu, bet realitātē bija pļāpāšana apkārt, arī, moderatoru dēļ. Bija arī gadījumi, kad man šķita, ka konkrētajā diskusijā vismazāk ieinteresēts ir tās moderators.
Un atsevišķs būtu ieteikums nevis tiem, kas tur bija uz vietas, bet tiem, kas nepiedalījās, stāstot, "cik tās vīnogas zaļas", par to, ka tur jau var pieteikties tikai progresīvie vai seksuāli novirzītie... Jā, kāpēc tur nebija konservatīvas, nacionālās, reliģiskas vai etniskas platformas? Tiešām tāpēc, ka neļāva? Bet varbūt ir tā, ka konservatīvie, kristieši vai Latvijas krievi paši vēlas diskutēt tikai savā vidē, baidās no viedokļu sadursmes, pēc tam kurn un bubina.
Dzirdēju arī vēl citu priekšlikumu, ka pietrūkst tāda kā "haidparka" tribīne, kurā katrs varētu pieteikties runāt. Manuprāt, ļoti laba doma! Tad izpaliktu saspīlējums, kādu manīju sestdien pie ieejas Cēsu pils parkā, kur kāds piketēja par "vārda brīvības ierobežojumiem". Daudziem šāda "haidparka" tribīne būtu kā terapija, citiem kā pirmā pieredze uzstāties, turklāt, tas arī mazinātu spriedzi citās diskusijās, kur citkārt ir "profesionālie jautājumu uzdēvēji, kurus nemaz neinteresē atbildes, tik vien, ka savs sakāmais.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru