Un cik vēl cilvēkus Latvijā ir jāzaudē 62 gadu vecumā, lai sabiedrībā aizdomātos, ka kaut kas nav kārtībā? Jā, 62 gadu vecumā ir grūti skriet ātrāk nekā 26 gadus veciem, nav tāda enerģija un izturība. Bet ir pieredze, pārliecība, stabilitāte, viss tas, kas šobrīd ir it kā lieks, taču būtu tik ļoti nepieciešams.
Savulaik iepazinu situāciju Vācijā. Tur tādi kā Jānis Straume būtu tie, kas darbojas valsts un privāto organizāciju uzraudzības padomēs, piedāvā savu nesteidzīgo ekspertīzi, palīdz ar nosvērtību, spēju redzēt tālāk un mazāk savtīgi. Brieduma gados vairāk sasniegušie tiek piesaistīti organizācijas, kurās maksā lielākas algas, savukārt mazāk sasniegušie un pieticīgākie darbojas mazākās organizācijās vai brīvprātīgos projektos, taču arvien jūtas noderīgi ar savām zināšanām un pieredzi.
Tas būtu tik pareizi, ka valsts, pašvaldību, sabiedriskās vai privāti apmaksātās padomēs nenonāk cilvēki, kuriem šāds amats ar nesamērīgi augsto atalgojumus ir pirmā redzamā pozīcija karjerā. Jā, arī citās valstīs pārvalde ir politizēta, bet tā, ka, piemērām, vietējie "nacionāļi" savas kvotas izmanto, lai nominētu tādus kā Jānis Straume, nevis savus "šoferu dēlus".
Tā nav tikai pateicība saviem viedajiem priekšgājējiem, tā ir arī motivācija tiem, kas šobrīd ir 52 un 42 gadus veci, kas zaudē vai neredz jēgu jau agrāk nekā 62 gadu vecumā.
Ceru, ka Saeimas kādreizējā spīkera pašnāvība tomēr mudinās aizdomāties arī šī sasaukuma deputātus. Ja viss iet savu ritējumu kā tagad, arī viņi, visi 100, plus tie, kas bija agrākos sasaukumos, agrāk vai vēlāk, būs atstumti un nenovērtēti pat no savējiem.
Un runa nav tikai par politiķiem. Gribētos redzēt pētījumu par to, kā darba tirgū jūtas tie, kam 62, 52 un 42 gadi. Sestdien viesojos pie Latvijā pazīstamā žurnālista Kārļa Streipa, tai skaitā tāpēc, ka biju sašutis par viņa atlaišanu no Latvijas Universitātes. Jā, iespējams, Karlis Streips savā 64 gadu vecumā vairs nav tik izmanīgs, lai labāk par jauniešiem zinātu sociālo mediju īpatnības, taču esmu pārliecināts, ka Kārlis Streips arvien ir Latvijā vislabāk protošs iemācīt rakstīt ziņas, rakstus, arī aprakstus, paziņojumus, kas noder ne tikai žurnālistikā, bet arī valsts pārvaldē un biznesā, gan drukātā, gan virtuālā formātā. Kam bija jānotiek, lai Kārļa Streipa milzīgā pieredze vairs nebūtu aktuāla Latvijas Universitātē? Manuprāt, tas nav vērtējums par Kārli Streipu, bet gan vairāk par Latvijas Universitāti un Latvijas sabiedrības briedumu. Un tas ir spilgts piemērs tam, kā mēs izturamies pret cilvēkiem šajā vecumā.
Iespējams, šī 50+ paaudze ir nolemta, neskatoties uz tās līdzdalību neatkarības iegūšanā, jaunas valsts uzcelšanā, lielo pieredzi, kas uzkrāta tik milzīgu pārmaiņu laikā. Šī 50+ paaudze arvien ir meklējumos, pārmaiņu viļņos, arvien nejūtas stabili, kamēr jaunākas paaudzes dzīvo jau nosacītas stabilitātes apstākļos, jūtas pārliecinātākas. Tie vecie, diemžēl, nav kā balsts un ceļa radītāji jaunajiem, kā tam vajadzētu būt, jo vecie paši mīņājas un meklējas vairāk nekā jaunie, tāpēc pret vecajiem nav bijības, respekta, cieņas un autoritātes…
Es gribētu sapņot, ka no latviešu ģenētiskā koda tiek strīpota pasaka par ragavās ievīstītu vecīšu aizvešanu uz mežu, nekad, ne 92, 82, 72. Šobrīd Jānis Straume 62 gadu vecumā centās apsteigt savu aizvešanu uz mežu, bet drīz par to arvien vairāk satrauksies tādi, kas šobrīd 52 gadus veci, bet vēlāk arī 42 gadus veci.
Un ko domā 52 gadus vecais Labklājības ministrijas ministrs Uldis Augulis? Manuprāt, šī ir tā darba druva, Manuprāt, šī ir tā darba druva, kas tikpat svarīgāka kā daudzas formālās programmas. Bērni, invalīdi, bezdarbnieki, diskriminācija ir ļoti svarīgas lietas, taču nekas tā neietekmē dzīves jēgu kā strādājošo bailes no vecumdienām...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru