Pāvests Francisks paspēja atvadīties no mums. Vai mēs no viņa?

Viņš sakopoja beidzamos spēkus šajās Lieldienās un vēl tik daudz centās paspēt, kaut varēja aiziet mierīgi, jo tāpat daudz bija jau paveicis. Lūk tas ir cīnītājs, ne tik ļoti miesās, bet garā noteikti! Un tas ir tik sāpīgi un vienlaicīgi arī tik iedvesmojoši - kalpot līdz beidzamajam elpas vilcienam Lieldienās.

Viņš sakopoja pašus beidzamos spēkus, rūpējoties gan par 2025. jubilejas gada Lieldienu svinībām, gan par vēstījumu Pilsētai un Pasaulei, gan domājot par savu garīgo mantojumu, arī par vēl paveicamo, kā arī atvadoties no pilsētas, pasaules un klātesošajiem Sv.Pētera laukumā Vatikānā, svētdien, 20.aprīlī. No malas to grūti ir izprast tiem, kas nekad nav slimojuši vai aizmirsuši par tā brīža sajūtām. Man, citkārt, pat vienkārši saaukstējoties ir tāds nespēks, ka negribas neko darīt, pat ne lasīt un gultā rakstīt, bet Pāvestam Franciskam bija 88 gadi un pneimonijas nobeigtas abas plaušas. Un viņš nepadevās.

Viņš paspēja sagatavot izcilu uzrunu Pilsētai un Pasaulei, kura visdrīzāk jau sākotnēji tika plānota ne tikai kā gadskārtējā Lieldienu vai Ziemassvētku uzruna Sv.Pētera laukumā, bet kā manifests ilgtermiņā. Tur bija jūtams strāvojums, ka jāizmanto šī iespēja, tieši tagad, jo otras vairs var arī nebūt. 

To, ka tas var būt kā atvadu novēlējums, Sv. Pētera laukumā klātienē sajutu gan es, gan arī daudzi tūkstoši klātesošie. Es nolēmu šogad Lieldienas pavadīt Vatikānā, apzinoties, ka arī man tā varētu būt pēdējā reize, kad viņu redzēšu un dzirdēšu. Un man paveicās, ka redzēju viņu viens pāris metru attālumā gan sestdien, gan svētdien. Jā, tagad man tāpēc ir vēl sāpīgāk samierināties ar zaudējumu, taču es nebūtu sev piedevis, ka necenstos šos mirkļus piedzīvot.

To, ka neko nedrīkst atlikt, manuprāt Pāvests Francisks apzinājās vislabāk, kā jau kristietis, saprotot, ka  rītdiena neieder cilvēkiem, tā ir vienīgi Dieva rokās. 

Viņš paspēja atvadīties, gan no Sv.Pētera bazilikas balkona, gan izbraucot ar balto un atvērto papamobīli Sv.Pētera laukumā. Lai gan tobrīd visiem bija tik pacilāts noskaņojums, bija skaidras debesis, spoži spīdēja un sildīja Saule, bija nojaušams, ka tās ir arī Pāvesta Franciska paša ieplānotās atvadas.

Viņš paspēja deleģēt savus Lieldienu pienākumus ar papildus vēstījumu par uzticēšanos veciem cilvēkiem. Sestdienas vakarā viņu Sv.Pētera bazilikā Sv.Misē aizvietoja itāļu kardināls Džovanni Batista Re, kas ir 91 gadu vecs, par trim gadiem vecāks nekā pats. Vai tad nebija kāds jaunāks? Protams, ka bija, bet rūpes par vecajiem bija viena no Pāvesta Franciska prioritātēm.

Vecos un slimos cilvēkus Pāvests Francisks pieminēja arī savā pēdējā uzrunā Pilsētai un Pasaulei: “Viņa acīs katra dzīvība ir vērtīga! Bērna dzīve mātes vēderā, kā arī veco ļaužu un slimo cilvēku dzīve, kas arvien vairāk valstīs tiek uzskatīta par izmetamiem cilvēkiem.”

Ja ne šīs Lieldienas, kuras prasīja tik daudz izsīkstošās enerģijas, iespējams Pāvests Francisks būtu izvilcis pāris dienas vai pat nedēļas ilgāk. Bet tāda bija viņa misija - kalpot līdz pēdējam elpas vilcienam. 

Vai viņam bija pamats justies gandarītam? Izskatījās, ka viņš izstaro Dieva mīlestību un gādību pār sevi, par to liecina kaut vai aiziešana tik nozīmīgajā Lieldienu laikā un šāds dzīves noslēgums ar tik spilgtām atvadām. Tā ir Dieva dāvana! Manuprāt, viņš var lepoties par savu kalpošanu līdz beidzamajam elpas vilcienam. 

Vai viņš bija lepns par paveikto 12 gados kopš ievēlēšanas par Pāvestu 2013.gada 13.martā? Nezinu. Manuprāt, viņš ļoti centās, patiesi kalpoja, bet ne vienmēr tika sadzirdēts vai tūlītēji saprasts. Vieni prasīja agresīvāku rīcību pasaules globālo problēmu risināšanā, tai skaitā konfrontēšanos un nostāšanos kādā no pusēm. Citi no viņa prasīja ne tik daudz izmaiņas baznīcas attieksmē, bet arī baznīcas mācībā, ko citkārt dēvē par pārāk dogmatisku. Viņš noteikti var būt lepns, ka visā šajā sajukumā nepazaudēja sevi, arī tas ir iedvesmojoši.

Pāvests Francisks centās padarīt pasauli labāku un glābt to no globāla kara kopš pirmās kalpošanas dienas Vatikānā. Pāvestam nav kodolpoga un citi “atturēšanas” ieroči, taču Pāvests Francisks savu centās panākt ar nepārtrauktiem atgādinājumiem veicināt tādu globālo attīstību, lai likvidētu nevienlīdzību starp valstīm, mazinātu globālo spriedzi un migrantu plūsmas. Un Pāvests Francisks tika uzklausīts, bet ne sadzirdēts.

Bet, varbūt, tas ir tik simboliski, ka Pāvests Francisks aizgāja Lieldienās, tāpat kā pirms diviem gadu tūkstošiem Jēzus Kristus. Varbūt tik zīmīga un spilgta aiziešana pamudinās vairāk aizdomāties par Pāvesta Franciska iepriekš paustajiem vēstījumiem. Un tas būtu vislabākais, kā pieminēt šīs globālās un izcilās personības kalpojumu mūža garumā līdz pēdējam elpas vilcienam.