Jūtu arvien pieaugošu satraukumu par to, ka mēs tuvojamies piedzīvojumiem, kas savā nežēlastībā var būt daudz postošāki par visu to, kas vēl nesen piedzīvots kā tāds, kuru it kā nekas vairs nevar pārsteigt. Un katra diena mūs, diemžēl, tam tuvina un saradina.
Katrā cilvēkā ir mežonīgs plēsoņa, kuru iegrožo paša un sabiedrības morāles noteiktās bremzes. Afekta stāvoklī pat nevarīga omīte var iedurt ar nazi, un tā 21 vienu reizi tai pašā upura ķermenī.
Un kopš 1939.gada, mēs visā pasaulē esam ne tikai attīstījušies tehnoloģijās, bet arī savās spējās manipulēt, tai skaitā ar sevi un savām bremzēm.
Vienīgais, ko mēs, emocionālie un vērtībās balstītie, tagad varam darīt, ir daudz un skaļi runāt par to, cik tās bremzes ir vērtīgas.
Un bremzes var stiprināt un pārbaudīt tikai bremzējot, nevis vairojot izaicinājumus ar attaisnošanos, ka šoreiz varam būt kaut nedaudz mežonīgāki vien tāpēc, ka tādi ir arī citi.
Jo vairāk izaicinājumu, jo vairāk spēkus prasa savas plēsoņas saturēšana. Tāpēc lūdzos par to, lai vairāk spēcīgu cilvēku, kam izdodas savu plēsoņu saturēt, šādi iedrošinot arī citus! Es varu saturēt tikai savu plēsoņu, ne citu, bet plašu nelaimi un apdraudējumu var radīt kaut tikai viena cilvēka atbrīvots vai attaisnots plēsoņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru