Jā, ir saspringts laiks, ir visdažādākie apdraudējumi, bet nav arī tā, ka tagad par katru cenu pēc iespējās ātrāk ir jāsasteidz un jāsalipina čiks… Valdība, tai skaitā premjers un ministri, turpina strādāt, tāpat arī ierēdņi. Turklāt, ar to mūsu līdzšinējo politisko darbību ir tā, ka dienesti un izpildvara bez politiskās uzraudzības spēj darboties pat daudz labāk…
No otras puses ir tāds laiks, kad mūs apdraud no ārpuses, kad esam atpalikuši no kaimiņiem, kad trūkst darba rokas, kad apsīkst uzņēmēju rosība, kad tukši lauki, bet pašu vidū ieilguši kašķi… Un šādos apstākļos jo īpaši svarīgi ir izveidot valdību, kas atbilstoša laikmetam, vajadzībām, iespējām. Tāpēc būtu jārīkojas bez steigas, pārdomāti, izsvērti, mācoties no kaimiņiem igauņiem, kas sākumā domā, it kā bremzēti, bet pēc tam ātri un koncentrēti izdara to, kas it kā lēnīgi sadomāts. Bet mēs jau zinām tās anekdotes par lēnajiem igauņiem, un tādi būt mēs negribam, tad jau labāk muļķi ar iniciatīvu..
Manuprāt, šobrīd izaicinājums ir drošība, izlīgums un izrāviens. Par drošību tur viss skaidrs, jo pārāk daudz atkarīgs arī ne no mums, tik vien, ka pašiem būt gataviem un modriem.
Bet izlīgums ir vajadzīgs pārāk plašā frontē, ne tikai starp tautām, bet arī starp Rīgu un reģioniem, starp bagātiem un nabagiem, ierēdņiem un biznesu, politiķiem un vēlētājiem, ticīgiem un neticīgiem, progresīviem un regresīviem, palikušajiem un izbraukušajiem, tur vēl tik daudz tās sašķeltās grupas tik mazā valstī kā Latvija…
Un izrāviens prasa arī lielu mobilizāciju un upurēšanos, un nederēs Latvijas viensētas pieeja, ka, jā, rūpnīcu ceļam, bet ne manas druvas tuvumā. Lai būtu izrāviens, būs vajadzīga arī liela upurēšanās, tai skaitā sevis pārliecināšana nevēlēšanos vairs dzīvot Sūnu ciemā...
Un šādos apstākļos, es sāktu ar visām partijām, arī tām, kas pie un aiz sarkanām līnijām, vienalga no kura skatu punkta, jo katrai no Saeimas partijām ir kas tāds, ko ir novērtējis vēlētājs. Tur nevar rasties jebkāds izlīgums, nekāda vienotība, ja jau pirmsākumā ir atgrūšana.
Un sākumā, pirmajā raundā, partijām būtu jāsamet kopīgajā sarakstā visas savas prioritātes, publiski, tā lai arī vēlētāji to redz. Bet otrajā raundā partijām būtu iespēja izmantot savu veto, strīpojot citu partiju prioritātes vai arī pierakstot klāt tās lietas, kuras noteikti nevarēs atbalstīt, arī tikpat publiski. Tik vienkārši! Ja kāda no partijām nav gatava Stambulas konvencijai, viendzimuma partnerattiecībām vai Krievijas pilsoņu deportācijām, tad tā, pašsaprotami, nevar būt līdzatbildīga par visu koalīciju. Un ja partija nevar samierināties, ka kāda no prioritātēm ir strīpota, tad lai paliek ārpus koalīcijas…
Jā, svarīgi ir precizēt un nofiksēt tās lietas, kuras atstumj, lai pēcāk var vienoties par to, kas vieno. Un nav visas prioritātes jārealizē šajā valdībā, pamācamies no ķīniešiem, kas nesasteidz notikumus, jo vēl nav gatavi savai dominancei, kas ieplānota gadsimta vidū. Kad tu jūties varens un varošs, laiks ir tavs sabiedrotais, nevis šķērslis...
Un pēc tam katram ir jādod iespēju izpausties nozarēs, kuras visvairāk ir piederīgas attiecīgās partijas ideoloģijai. Nekad neesmu sapratis, kāpēc partijas neturas pie savām prioritārajām jomām, bet izvēlas tās, kurās vismazāk sevi var parādīt. Svaigākais no piemēriem - liberāļi no Attīstībai / Par. Viņi sāka tik cerīgi, bet Covid-19 laikā vadīja Veselības ministriju, kara apstākļos vadīja Iekšlietu ministriju un Aizsardzības ministriju, administratīvi teritoriālās reformas laikā vadīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju… Kur vēl neveiksmīgāka izvēli partijai, kas piedāvāja liberālās vērtības? Un likumsakarīgs rezultāts 14.Saeimas vēlēšanās…
Bet šobrīd es ar savām muguras smadzenēm Pilnmēness laikā jūtu, ka virzošais ir nevis tas, kā mēs kopā varētu vairāk un labāk. Nē! Arvien tas pats latviskais, ka pārtiekam no iespējas piečakarēt otru, tai skaitā Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts, kuri savukārt meklē iespēju izčakarēt attiecīgi Progresīvie un Zaļo un Zemnieku savienība. Visi gribētu pie iespējas izčakarēt Jaunā Vienotība, tieši tāpat kā Jaunā Vienotība, sajutusi sevī spēku un varēšanu, gribētu izčakarēt visus…
Un nobeigšu atkal ar anekdoti par to, kā atnāca Dieviņš pie latvieša ar piedāvājumu, ka izpildīs jebkuru vēlēšanos, bet ar noteikumu, ka kaimiņam tas pats un 2x vairāk. Un neprasīja latvietis sev nekādus labumus, ak nesavtīgais, bet lūdza sev izdurt vienu aci…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru