25.marts - traģiskai atmiņai nevis iedvesmai

25.marts. Tā, protams, ir traģēdija. Tās bija ciešanas tiem, kurus izsūtīja, ciešanas tiem, kas palika mājās un pārdzīvoja, un tās bija iesētās bailes ikvienam Latvijā un Baltijā. Bet, pieminot šos 74 gadus vecos traģiskos notikumos, vienlaicīgi atļaušos izteikt arī trīs, iespējams, ļoti strīdīgus vērtējumus.

Nekonsekvence ir kliedzoši pretrunīga

Es nesaprotu! Kā var tā būt, ka vienlaicīgi Kirkorovam atņem viņam piederošo māju Floridā, bet tikmēr Ovečkins, tai pašā laikā un turpat netālu, priecējot Vašingtonas līdzjutējus, turpina pelnīt naudu, līdzīgi kā citi krievu hokejisti? 

Vai lībiešus var un vajadzētu atdzīvināt?

Nezinu, kā to par lībiešiem kā mirušiem bija domājis opozīcijas deputāts Kaspars Briškens, un nedomāju, ka jebkāds opozicionāra individuāls viedoklis būtu jāuztver kā Saeimas vai Latvijas valsts oficiālā nostāja. Bet…

Būsim spiesti noraudzīties uz saplosīšanu?

​Žēl armēņu... Viņi bija spiesti brāļoties ar Krieviju, kā māzāko no ļaunumiem, kā drošības garantu pret naidīgo Azerbaidžānu un Turciju. Un bija spiesti paši sevi pārliecināt, ka tas ir labi un vienīgais pareizais ceļš...

Man palika baisi, ko raksta par Šimku

Nekomentēšu Vestarda Šimkus viedokli un lēmumiem par vakcināciju un koncertēšanu. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies... Bet mani satrauc tas, ko ieraudzīju Twitter par šo. Un palika baisi.

Prezidents Levits parazitē no konfrontācijas

Žēl, ļoti žēl... Laikā, kad vajadzēja vienojošus vārdus, kad vajadzēja solidarizēties ar hospitalizētajiem pacientiem, ar izdegošajiem ārstiem, ar mājsēdē esošajiem darba devējiem un darba ņēmējiem, ar brīvlaikā "pagarinātajiem" skolotājiem, skolēniem un vecākiem...

Šobrīd ir laiks pavēlēm, nevis lēmumiem

Kad es iesāku domāt par šādu rakstu Ukrainas kara pirmajās dienās, mana doma bija rakstīt tikai par to, kā mūs vienlīdz apdraud gan Putins, gan arī mēs paši ar savu bezatbildību, spēlējoties ar uguni uz pulvermucas. Taču notikumiem attīstoties tik strauji, man liekas, ka ir jau par vēlu ietekmēt sabiedrisko domu ar vecām un tradicionālām metodēm. Te vairs nepalīdzēs analīze, diskusijas, aicinājumi, pārliecināšana. Šobrīd ir jārīkojas apsteidzoši!

“Pautina” - Hirosima vai Pērlhārbora?

Ukraiņu specdienestu operācija ar tik zīmīgo nosaukumu “Pautina” noteikti tiks iekļauta vēstures grāmatās, kā to jau paspējis akcentēt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tas varētu būt arī kā pavērsiena punkts, pietuvinot ļoti izšķirošiem pavērsieniem. Kādiem? To gan vēl pāragri spriest, jo ir dažādi iespējamie scenāriji. Ja gribam būt atbildīgi, tad jāizvērtē visi, ne tikai tie, kuriem vairāk gribētos noticēt.

Atgūt drosmi sapņot!

Oktobra beigās mani uzaicināja uzstāties konferencē Jūrmalā, un palūdza, lai es runāju tikai par pozitīvo vīziju Latvijā, Eiropā, Krievijā un pasaulē. It kā tik vienkāršs uzdevums - pasapņot par to, kā mēs pēc laikā varētu dzīvot, taču realitāte tik ļoti turēja mani pie zemes, ka es tā arī nespēju pacelties sapņu lidojumā. Sapņiem vairs nav skaistu nobeigumu, bet no murgiem bail. Sapņot kļuvis grūtāk, vieglāk ir nīkuļot, cerībā, ka gan jau viss pats sakārtosies. Samulsu, sabijos…

Dievs nedos nenobriedušai tautai nobriedušus ministrus

Laikā, kad notiek veselības nozares ministra nomaiņa, cerēju, ka bez konkrēto personu šaustīšanas būs arī kaut neliela diskusija par to, kas un kā būtu darāms veselības nozarē, un ne tikai par to, kā ietaupīt budžeta naudu, vai izpatikt ārstiem.