Ir zināms un daudz aprakstīts, kā tas beidzās. Jeruzalemes pūlis izvēlējās Barabu un Jēzus Kristus tika sists krustā. Poncijs Pilāts mazgāja rokas nevainībā, vēlāk pats savu dzīvi beigdams pašnāvībā. Poncijs Pilāts esot ticējis, ka Jēzus Kristus nav vainīgs, viņš cerēja, ka Jeruzalemes pūlis atbrīvos Jēzu Kristu. Iespējams, Poncijs Pilāts intuitīvi juta dievišķā klātbūtni, taču tā brīža politiskās un mirkļa intereses lika atbalstīt pūļa lēmumu, izpatīkot Jeruzalemes ebreju garīdznieku elitei. Tik saprotams lēmums arī no šodienas skatu punkta...
Šajās Lieldienās, apmeklējot piektdienas Svēto misi Sv.Pētera bazilikā Vatikānā un Kolizejā Krusta ceļu, kuru tiešraidē translēja arī LTV7, bieži dzirdēju atgādinājumus par divus tūkstošos gadus senajiem notikumiem Jeruzalemē, daudz piedomāju arī par to, vai šodienas apstākļos Poncijam Pilātam būtu vieglāk izlemt. Un kā tieši šodienas apstākļos lemtu Poncijs Pilāts un pūlis Jeruzalemē?
Diemžēl, manuprāt, arī šodien pūlis visdrīzāk izvēlētos Barabu, arī Latvijā. Atcerēsimies kaut nesenu neiecietību 2024.gada oktobrī pret Jāni Timmu, kad viņš izmisumā uz Krieviju devās glābt savu ģimeni, lai kāda tā būtu, Viņu nenosodīja tikai slinkais, ne tikai patrioti. Tas bija kā aurojošs pūlis, jo, redz, patriotismam ir jāstāv pāri ģimeniskajam, cilvēciskajam, gluži kā izvēlē starp konkrēto un rīcības patriotu Barabu un “vāvuļojošu moralizētāju” Jēzu Kristu. Jā, vien pāris mēnešus vēlāk atgriezās arī cilvēciskums un mīlestība, bet Jānis Timma to vairs dzīvs nepiedzīvoja. Un tādu piemēru Latvijā nav mazums.
Vai pūlis izvēlētos Pāvestu Francisku vai viņa sekotājus, kas aicināja uz mieru kā visaugstāko vērtību vai tādu kā Baraba, kurš, piemēram, kādā teroraktā būtu atņēmis daudzu krievu dzīvību. Man bail, ka pat šāda jautājuma uzdošanu daudzi uzskatītu par nodevību, kuru nu vēl lēmuma pieņemšanu par labu ne tādam kā Baraba.
Skaidrs, ka tam tā bija ieplānots būt, ka Jēzum Kristum bija lemts būt piesistam krustā, kā upurim, kā glābējam, un tieši šādā veidā, laikā un formā, lai ticīgiem vēl daudzus gadu tūkstošus pēcāk būtu mudinājums aizdomāties par savu izšķiršanos Poncija Pilāta un Jeruzalemes pūļa vietā. Aizdomāties arī par dievišķā klātbūtni šodienā, kuru nemākam vai nevēlamies saredzēt, tāpat kā līdzcilvēki pirms diviem gadu tūkstošiem Jeruzalemē. Mums apkārt ir tik daudz, ko apbrīnot, mīlēt un novērtēt vēl pirms sišanas krustā.
Un mācoties no Poncija Pilāta pieredzes, es labāk izvēlētos pieņemt kļūdainus lēmumus par labu tādiem kā Jēzus Kristus, cenšoties vienmēr pacelties pāri šodienas konjunktūrai, piedomājot, ka ilgtermiņā novērtēs patiesās vērtības, nevis īstermiņa intereses. Vēl tikai jāiemācas tās atšķirt...
From Blogger iPhone client
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru