Neizlēmušo skaits ir anomāls un bīstams

Aptaujā par vēlētāju potenciālo izvēli Polijā, manu uzmanību visvairāk piesaistīja, ka neizlēmuši ir tikai 7,5%. Tikmēr jaunākie SKDS veiktās rīdzinieku aptaujas dati liecina, ka Rīgā neizlēmušo skaits ir pieaudzis no 26,1% līdz 30,8%, kā arī no 8,6% līdz 11% ir pieaudzis to skaits, kas neplāno piedalīties vēlēšanās.

Es jau vairākus gadus no vietas Latvijas aptaujās kā pirmos skatos nevis uzvarētājus, bet nebalsojošo un neizlēmušo skaita tendenci.  2025.gada janvārī, Latvijas mēroga aptaujā par Saeimas vēlēšanām, neizlēmušo skaits bija 29,5% un vēlēšanās nepiedalītos 13,8%, 2024. gada decembrī 30,2% un 12,1%, 2024.gada oktobrī 26,9% un 13,5%. 

Vieni šausminās, ka Aināram Šleseram par daudz, citi priecājas, ka "Jaunā Vienotība" tik maz. Kāda starpība? Pie tā, ka gandrīz puse nevar vai nevēlās izlemt, mēs jau esam pieraduši. Tāpēc man šķita tik būtiski parādīt uz Polijas piemēru, atgādinot, ka Latvijas skaitļi ir anomālija. 

Mazliet par to šausminās politologu diskusijās, mazliet par atsvešinātību moralizē arī partijās pirms un pēc vēlēšanām, bet līdz lēmumu pieņemšanai par to, kā veicināt politisko līdzdalību, nav pat sākuši lemt, kur nu vēl kaut ko darīt.

Visiem labi, tai skaitā politiķiem, jo atrautībā no vēlētāja, var rīkoties daudz brīvāk un savtīgāk. Tas apvieno visu veidu politiķus, gan labos, gan kreisos, pareizos un nepareizos, lielās un mazās partijas. Pat tajās lielākajās ir vien ap tūkstotis biedru, izņemot varas partiju "Jaunā Vienotība", kurā ir mazliet vairāk nekā 2 tūkstoši. Un neredzu, ka partijas censtos piesaistīt biedru masas, citādi nāktos vairāk dalīties un skaidroties.

Arī vēlētājiem jau pieradums un komforts. Nekāda līdzatbildība. Tā nav viņu partija, tā pat nav apzinātā izvēle, ne par savējiem, bet kādu no svešajiem. It kā sava valsts, sava pašvaldība, bet par to lai atbild tie kas pie varas siles, tikmēr pašiem domas un rūpes savā viensētā. 

Mani tas biedē, ka tik maz cilvēku ir politiskajā procesā iesaistījušies, ka tik daudz cilvēku nevar izlemt vai nevēlas piedalīties vēlēšanās. Un vēl jau ir vismaz 1/5 iedzīvotāju vēlētāju vecumā, kuriem nav balss tiesības. Kamēr jādala siles labumi, tikmēr jo mazāk pretendentu, jo labāk. Bet var pienākt tas brīdis, kad vajadzēs kopā sanākt, ziedot un ziedoties. Un neceru, ka siles patrioti tad būs tie visdāsnākie.

Gluži kā tirgū, ja nav pieprasījums, tad nav arī piedāvājums. Un otrādi. Vien problēma tāda, ka atšķirībā no tirgū nepērkamajām precēm un pakalpojumiem, bez varas un iedzīvotāju mijiedarbības nevar iztikt. Agrāk vai vēlāk tas atspēlēsies, gan pret politiķiem, gan vēlētājiem.